| |
[May. 21st, 2016|11:30 pm] |
labvakar no oxfordas all saints klostera. viņām klostera dārzā ir divas nelielas "hospice care" mājiņas. viena ir pieaugušajiem, bet otra - bērniem. "Ā, viņi šeit dzīvo?" es jautāju māsai Džeinai. "Nē, viņi šeit mirst", viņa atbildēja. viena no mirstošajām bija atnākusi arī uz vesperi. neizskatījās daudz vecāka par mani, ap 40 maybe, bet abas kājas un pēdas bija piepampušas kā pils kolonnas.
kad domāju par darbu paliatīvajā aprūpē, mani piepilda miers. tas šķiet kaut kas skaists un jēgpilns. Jana vakar arī teica, ka viņa sajūt savādu vilkmi skatīties, kā cilvēki mirst. viņa grib pieteikties par brīvprātīgo ātrajā palīdzībā. mēs esam mazliet līdzīgā tripā. varbūt tās ir ilgas pēc vietas kur vairs nav abstraktu sociālu noteikumu, kuru dēļ tevi var izstumt un izolēt, kā sociāli tā intīmi, un nekad neinformēt par iemeslu. bet tur jūs esat tikai divi, tu un tava nāve. un Dievs, ja to redz kā kaut ko ārpus sevis. izstumšana ir sliktāka par nāvi - tev ir jādzīvo sevis un citu noliegtam, tātad, neesot.
un tad es iegāju bibliotēkā un ilgi skatījos, kādu grāmatu paņemt uz istabiņu palasīt, līdz pamanīju vienu zemē nokritušu. pacēlu, tā izrādījās Tomasa Mertona grāmata "The silent life" par mūka aicinājumu. Atšķirot pirmo lappusi, izlasīju: In the end, no one can seek God unless he has already begun to find Him. |
|
|