| |
[Nov. 10th, 2014|05:13 pm] |
religofrēnija
nezinu, vai Dievs ir persona, gribētu, lai man kāds to pasaka
šajā nedēļas nogalē vairāku sarunu laikā sapratu ka laikam esmu apvainojies uz Dievu. vai uz kaut ko tādu.
visi tie pavasara notikumi. tā kosmiskā kārtība, vai karmiskie likumi, if you wish, nepārvaramas cēloņsakarības. ja tu esi lohs, tad pret tevi arī izturēsies kā pret lohu, viss pareizi.
vienīgais pierādījums Dievam kā personai varētu būt žēlastība, bet nav tur nekādas žēlastības. viss ar mani notiek tik loģiski, visas sapistās attiecības kā manas sapistās personības sekas, un man neviens nedāvina izņēmumus vai tml debesu sūdus. viss ir likumsakarīgi. bet nav nekādā ziņā taisnīgi. ja būtu Dievs, es tā domāju, viņam vajadzētu redzēt manu sirdi, un piedot man... jā, patiešām, ko tad piedot, to, ka ar mani bērnībā emocionāli manipulēja un es izaugu stulbs?
bet neviens neko nepiedod, viss vedina domāt, ka daudz vieglāka dzīve ir cilvēkiem, kas nemēģina būt taisnīgi un labi un īsti, bet gan nekaunoties rīkojas egoistiski, manipulatīvi un raupji, lai gūtu sev kaut kādus labumus.kurus man arī protams gribās. bet es, ja ir jāpalaiž dāmas durvīs pa priekšu, vienmēr laižu. ja kādam ir jāmaksā, es maksāju. var jau būt ka tas ir stulbi, bet es savādāk nemaz nevaru. jau kā no bērnības nav taisnīgi. jūs varētu teikt, ka viss sliktais man notiek tāpēc, ka es esmu stulbs, jā, labi, ir OK, bet kā jūs neredzat, ka es neesmu vainīgs, ka es esmu stulbs, es to neizvēlējos.
nikolajs vīkendā teica, ka viņaprāt dievs ir cilvēks, un viņš nav perfekts, un tā man arī šķita interesanta doma. bet varbūt tad Dievs ir kaut kāda tāda persona kā Karloss?
Kārlis man jautāja vai esmu vērsies pie Dieva ar savu apvainošanos. tā arī ir interesanta doma. visticamāk es arī vērsīšos, un man gribētos, ja tur tiešām izrādītos kāds Dievs, vai jēzus, saspert viņam seju zilu ar kāju. |
|
|