| |
[Jul. 1st, 2011|10:21 am] |
VAI TIEŠĀM JŪS VISI TO NEJŪTAT
"...tieši ir tie aŗējie pieturas punkti un vājprātīgā daudzumā. apziņa no cilvēka ir izrauta ārā, pa acīm un ausīm, un pielipinājusies visvisādiem krāsainiem mānekļiem, kas jaucas un ņirb un tie skatieni nevar līdzi izskraidīt un pinas apjukumā. ka cilvēki pazaudējuši kaut kādu veselumu. pat par dievu nerunājot, kaut vai par raksturu, personību. nav raksturu, ir tādi kā bezsatura kloni, kuri visu laiku plūst un mainās. izklaide. es nesaku, ka pats tāds neesmu, iespaidi rausta ka nemetās. tikai lūgšanas vai svētbildes kaut kā atgriež pie kādas veseluma sajūtas. dažreiz ir tāda doma, ka vajadzētu atcerēties to sajūtu, kāda bija mazam esot, jo tad tas veselums bija un raksturs. un ir ļoti grūti, patiesībā neiespējami pie tā atgriezties, atjaunot to identitātes sajūtu. es nedomāju kādus atmiņu sentimentus, bet iekšējo centru, tādu kā iekšējo gaismas punktu ar kuru bija miers un varēja atslābināties un brīvi elpot. jo gribas iziet pagalmā, ieelpot svaigu gaisu un sajust to, bet to nevar, jo baigais saspringums. vai gulēt pilnīgā mierā un klausīties skaistu mūziku un izjust to. vai vienkārši ciešā atslābinātā miegā izgulēties pa nakti." (c)polkovnik |
|
|
| |
[Jul. 1st, 2011|11:12 am] |
|
kāpēc nepastarpinātā radība nomierina bet pastarpinātā uzvelk |
|
|