| |
[May. 7th, 2010|09:34 am] |
daudziem cilvēkiem, kas piekrīt, ka Bībelē ir labas un pareizas lietas, tomēr ir grūti kļūt ticīgiem, jo viņiem ir "veselais saprāts" - uzticība principiem, pēc kuriem darbojas lielākā daļa no tā, ko mēs esam piedzīvojuši - pēc šiem principiem nevar notikt ka, piemēram, staigā pa ūdeni, levitē vai augšāmceļas. līdzīgas lietas, kas gadās ikdienā ("sajust, ka uz tevi kāds skatās", dziedināšana, dzīvības rašanās, Austrumu medicīna) it kā vienkārši pagaidām vēl līdz galam nav izpētītas. uz šiem, sauksim to par sadzīves tehnikas līmeņa principiem, būvēta arī sabiedrība un pārsvarā tas darbojas, tomēr ir dažas sfēras, piemēram, Rietumu medicīna, sabiedrības veselība, šobrīd arī ekonomika, kur, manuprāt, tieši pārmērīga ticība sadzīves tehnikas darbības principiem mūs šad tad ieved bedrē - jo cilvēks vienkārši darbojas citādi kā sadzīves tehnika. kāpēc es to saku - ne jau lai apdirstu neticīgos, bet gan Rietumu teologiju. Tai liekas tik nenormāli svarīgi atbildēt uz jautājumiem - vai Jēzus augšāmcelšanās bija fiziska vai garīga, vai svētais vakarēdiens ir Jēzus asinis fiziskā vai simboliskā veidā, un tad, koncentrējoties uz atbildi uz šiem jautājumiem, Rietumu kristieši (vairāk protestantiskie) dalās grupās un sauc cits citu vispār par ķeceriem un ariāņiem un unitāristiem (lamuvārds!). Es agrāk pats biju agresīvs attiecībā uz Kristus asiņu miesisko klātbūtni svētajā vakarēdienā. Premisa ir nepareiza, jo izriet tieši no manas konfesijas vēlmes eksistēt. Bībele vispār un nemaz nav pievērsusies šiem jautājumiem. Tur visi brīnumi ir pašsaprotami.Tāpat arī citu tautu ticības grāmatās. viņi vienkārši bija mazāk sapisušies sadzīves tehnikā, jo dzīvoja teltīs un ganīja aitas. Un joprojām - gan budismā, gan hinduismā par to runā vairāk - ar garīgiem vingrinājumiem sasniedzot augstāku garīgās izaugsmes (lasi:augstākas racionalitātes) līmeni, ikviens redz - nevis tic, bet redz - ka robeža starp garīgo un fizisko realitāti ir ļoti nosacīta, un piepeši saprot, kā darbojas pasaule. tas ir tikai nabadzīgais prāts, kas liek uzdot jautājumu, vai J.K. staigāja pa ūdeni fiziski, garīgi vai simboliski.
Religiskie strīdi ir karš, tāpēc arī tie mēdz atbrīvot tik drausmīgas dusmas. Tas ir karš par robežu starp fizisko un garīgo, un tieši izmisums par šīs robežas iedibināšanu/nosargāšanu liek mums raudāt un cirst nagus miesā pēc religiska strīda - ja nu šīs robežas nebūtu, būtu atņemta mūsu dzimtene. Es tagad domāju, ka nav vērts cīnīties par šo robežu. tas ir tāpat kā cīnīties pret lasītprasmi. |
|
|