| mea culpa |
[May. 19th, 2008|01:01 am] |
un vēl interesanti šajā neticības (eksperimentā) ir tas, ka man ir atvērušās ausis tiem, kas saka, ka nevajag justies nepārtraukti vainīgam un laist sev klāt visu slikto, ko par mani kāds saka. esmu pamanījis, ka sevi nepārtraukti ļauju ievainot punktos, kur citi saka "es tāds vnk esmu un viss" vai sevi attaisno vai vaino citus.
spēju aizsargāties augstākais samelojot, bet ne jau sev. |
|
|
| |
[May. 19th, 2008|11:10 am] |
tas ir tikai tāpēc, ka man pašam piepeši iet slikti, un tas pārmaiņas pēc nav saistīts ar kaut ko, ko es būtu izdarījis sliktu. es ciešu, un pēkšņi tas nav tāpēc, ka es esmu par daudz ēdis, bijis neglīts un neseksīgs, bijis ļauns draugs, slikts brālis vai dēls, kaut ko nebūtu atkal izdarījis, kaut ko nesakārtojis, nokavējis, sadirsis. izturējies iedomīgi, būtu kādu noraidījis nekrutuma dēļ. šoreiz tas nav tā, un man nav ciešanu pieredzes, kas nebūtu atvedināma uz savu vainu un ārstējama ar nožēlas un asaru daudzdiennieku, atjaunojoties līdzsvarā ar Dievu: viņš man piedod, es mēģinu laboties, un tad kļūst labāk. rokrokā ar Augustīnu, es tavs labais-sliktais-labais-sliktais utt utt.
šoreiz es neko sliktu neesmu izdarījis. man vienkārši ir ambīcijas: es vēlos kaut ko, kā man nav, un man sevis žēl. es jūtos vientuļš un drūms, un nesaprotu, kur tagad ir Dieva vieta. nekad neesmu lūdzis Dievu grūtībās. kad objektīvi kaut kas cits tev radītu grūtības - nevis tu pats sev. NEKAD neesmu lūdzis šādās situācijās, jo man nav bijis šādas perspektīvas. tādēļ mana pirmā vēlme ir no Viņa novērsties, Viņam te vairs nav vietas.
p.s. vakar Alfā Narvesenā pie kases uzliktu redzēju Mieram Tuvu. tipa, tur kur parasti liek snikeri vai ko tml ko grib lai pēdējā brīdī paķer. |
|
|