| |
[Apr. 11th, 2008|09:06 am] |
|
ko man šobrīd teikt savai paziņai, 25 g.v., kuras mīļotais vīrs, "just married and happy" un "I've found the love of my life" tik tikko ir nomiris no heroīna pārdozēšanas? meitenei, kas neguļ, neēd un sēro, un naktīs raksta īsziņas un vaicā, ko es domāju sakot ka mīlestība kauj nāvi, un ko viņai iesākt ar savu mīlestību - kā to noplēst un iedot līdzi kapā? šobrīd, kad prātīgākais būtu viņu uz kādu laiku ņemt pie sevis laukos padzīvot, taisīt biezzupas un barot ar karotīti, un caurām dienām runāt, piesūcoties ar viņas bēdām kā sūklim un atvieglojot dvēseli? it sevišķi tādēļ, ka viņa vēlas runāt, viņa vēlas visai pasaulei uzdot jautājumu, tā būtu kristīga rīcība, tas būtu mans kristieša pienākums, "pasaulē jums ir bēdas, bet turiet drošu prātu - Es esmu pasauli uzvarējis" un "viņš nožāvēs visas asaras no jūsu acīm, nedz bēdu, nedz sāpju nedz vaidu vairs nebūs". bet ko man šādos apstākļos iesākt ar to, ka man galvā ir pilnīgs pavasaris un visu ķermeni pārņēmusi viegliņa, pavisam viegliņa iemīlēšanās sajūta, un es peldu cauri dienai savās bitter-sweet sajūtās apdolbījies kā ēzelis? stulbs un cietsirdīgs savā laimē, viegliņām laimīgs kā tikko nopisies ēzelis? vai tas kaut kādi nemazina to, ka Kristus "nāvi ar nāvi uzvarējis"? vai tas mani neapkauno? kurš gan varētu vēlēties šādu molotova kokteili pavasarī. vai lai mirušie aprok savus mirušos? lilac wine, I feel unsteady |
|
|