| |
[Oct. 27th, 2007|06:56 pm] |
tas, ko ļaudis nodarījuši cilvēkam bērnībā vai klasesbiedri skolas gados vai visi visu dzīvi vispār dara pāri, nav nekas salīdzinājumā ar to, ko viņš ir nodarījis vai vēl nodarīs citiem.
Raksti gan liek sargāties no sliktas sabiedrības, (Ps. 1:1 - nesēdi paļātāju pulkā, Rom. 12:2 - netopiet šai pasaulei līdzīgi, 1. Kor. 15:33 - ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus) - bet tas attiecas tikai uz to, ko cilvēkam ir devis Dievs. Uz ticību (mācību) un Gara augļiem (labajiem darbiem, kas veikti ne bailēs bet mīlestībā).
Savukārt attiecībā uz visu pārējo - visu, kas cilvēcisks, visu, kas ir cilvēks "pats", Dievs liek sargāt sabiedrību no sliktā sevis (1. Kor. 8:12 - ja jūs tā pret brāļiem apgrēkojaties un ievainojat viņu sirdsapziņu, tad jūs grēkojat arī pret Kristu; Mat. 18:6 - kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā)
un tagad paskatieties, piemēram, uz šo Hosē Ortegas i Gaseta rakstu; paskatieties uz Adorno, uz politilogiem un mediju teorētiķiem, uz visiem, kas kaut vai it kā taisnīguma vārdā pretnostata indivīdu un masu, uz visiem, kas ieviesuši vārdu "masa":
"„Masas vienmēr būs pret jauno mākslu. Tā ir pilnīgi nepopulāra, pat vēl vairāk — tā ir antipopulāra. Socioloģiskā nozīmē katrs tās darbs automātiski atstāj savādu iespaidu uz publiku, sadalot to divās daļās: viena — mazākums — to atzīst, otra — milzīgs, neskaitāms vairākums — tai ir naidīga. (..) Pieradusi valdīt visur, masa jūt, ka jaunā māksla, kas ir privileģētu, izredzētu instinktu māksla, jutekļu aristokrātijas māksla, apvaino tās «cilvēka tiesības»(..)”
saproti, kur ir fundamentālā nemīlestības kļūda visa pastāvošā skaidrošanā? |
|
|