| |
[Jul. 6th, 2007|10:07 am] |
|
kad man atausa pa jaunam? šī gada sākumā, kad es sapratu maziņo bet svarīgo atšķirību, kas pasargā no svētulības un vispārēji idiotiskas uzvedības. (Vai tiešām tas ir lielais, svētais Dievs, kas liek cilvēkiem uzvesties kā pēdējiem stulbeņiem? nē, tas ir šis mazais pārpratums) Cilvēks ar savām jūtām Dieva priekšā ir nožēlojams, ar savu senilo emocionalitāti, kas pie nepareizām mācībām nereti kļūst par vienīgo Dieva pierādījumu cilvēka dzīvē. Sūds ir tavas jūtas, tu izskaties ļaunāks par mīlnieku no meksikāņu seriāla, ļaunāks par otrdienas vakaru vācu romantiskās komēdijas aktieri. Tev nav nekāda pamata tās akcentēt un kāpināt, tava sirds nav nekas īpašs un tā principā ir tikai tava personiskā darīšana. To paust ir nevajadzīga sentimentalitāte un kaitinoša familiaritāte, kā esmu vērojusi cilvēkus, kas nevienam nepatīk, at the end of the day ķeramies pie pēdējā līdzekļa - "jūs visi esat tik forši, drīkst, es jūs visus samīļošu?" kā tas nereti ir tajās draudzītēs, kas uzsver, ka atsakās no formas žņaugiem, lai būtu pieņemamāks jauniešiem, un slavē Dievu "no sirds" nevis "ar dogmām". Nē, mīlīši. Tieši ar dogmām ir Dievam jādod gods, tā ir vienīgā adekvātā reakcija šādā situācijā, kur ir skaidri pateikts - “Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis”. |
|
|