|
May. 7th, 2017|02:36 pm |
Tā latviešu negatīvisma, par ko daudzi sūdzas, pamatā visbiežāk ir naratīvs, ka tas un tas ir sūds, jo "patiesībā" balstīts X vai Y personiskajos kompleksos, depresijā, iekārēs, nespējā tikt galā ar dzīvi, nespējā sev nodrošināt to un to, vai "elementārā kritiskās domāšanas trūkumā", vai arī viņš vienkārši grib izcelties vai nav reāls vai tml.
Kāpēc tas manuprāt ir slikti?
- Emocionāli neitrālu, budas perfect equanimity stāvokļa cilvēku ir nenormāli maz. Visiem ir kaut kādi kauni vai kompleksi vai tml., un runāt no šāda it kā normālāka vai stilīgāka punkta ir tikai aizsargreakcija, vai runas figūra, nevis realitāte. Manuprāt tas netieši ved pie tā, ka tik daudzi cilvēki LV pozē un tēlo sociālajos medijos. Ar "daudzi" es domāju, ka salīdzinoši vairāk cilvēku, kurus es negribu saukt par pilnīgiem lohiem, samāksloti izpildās sociālajos medijos. Bet protams arī samākslotība ir interesanta, jo daudz atklāj par cilvēku bailēm un ievainojamību, tikai jautājums, vai viņi patiešām man ir vēlējušies parādīt šo savu ievainojamību.
- nav līdzjūtības
- nav faktuālas pieejas, ka var būt tā un var būt šitā. Cilvēks var būt bipolārs un var nebūt bipolārs un abējādi tas ir vienkārši fakts.
- tiek noraidīts tas, ka citu cilvēku bailes vai kompleksi vai kritiskās domāšanas trūkums (kas vienmēr norāda uz spēcīgām emocijām) mums varētu kaut ko atklāt par to, kā ir iekārtota realitāte. Emocionālā realitāte ir tikpat nozīmīga pasaules izziņai kā zinātne, jo arī emociju likumi ir dabas likumi.
- visbeidzot, šī negativitāte vispirms skar tevi un nomoka tevi un bloķē tevi pašu, pirms tā, ja vispār, sasniedz kaut kādu sabiedrisko telpu un trāpa kādam citam |
|