|
Jan. 22nd, 2016|11:27 am |
ir divas svarīgas lietas, pirmkārt, par līdzjūtību, kuru es jau kaut kādu laiku mēģināju sevī izsaukt pret sevi, bet tur bija pilnīgi tukšs, viegls riebums un kauns par savu ķermeni un psiholoģiskajām nepilnībām, līdz izlasīju par baltās Taras meditāciju un sapratu, ka tā taču ir tā pati Dieva žēlastība, ko es labi pazīstu, bet esmu arhivējusi, noraidot savu kristietības pieredzi.
kristietība, izmantojot ārēju Dievu, kurš, pateicoties svētā gara konceptam, reizē tiek pasniegts arī kā nedaudz iekšējs, runā par visām tām pašām lietām, kas ir būtiskas cilvēka garīgajā un psiholoģiskajā attīstībā un labklājībā.
tātad, es pašlaik atceros dieva žēlastību. I like.
otra lieta ir, ka realitāte pēdējā pusgada laikā mainās. ir, protams, izkritieni, bet tomēr tās pārmaiņas varētu saukt par nepārprotami novērojamām. pirmkārt, ir ievērojami vairāk enerģijas, vai arī, mazāk apātijas. otrkārt, es jūtos ļoti jauns, arvien jaunāks, gandrīz vai kā bērns. treškārt, jūtos nedaudz virspusējāks un spontānāks kā parasti, kā jebkad. ceturtkārt, sākušas nākt nesaprotamas panikas lēkmes, piem naktī bez iemesla pamostos, un domāju par kādu un salst seja un drausmīgi bail. bet liekas, ka tās man tiek pienestas pārstrādājamā formātā, kā kaut kas atsevišķs no manis, piegādātas atsevišķos brīžos, lai es ar tām strādātu, praktizētu atbrīvoto apzinātību, un skatītos tumšajā un nezināmajā ar mierīgu skatienu, lai šīs bailes man vairs nebūtu klātesošas nepārtraukti nomoda stāvoklī un neizsūktu man visu enerģiju. |
|