lasīt un vēl dažas piezīmes
šovakar (tas ir vakar) iesāku lasīt jau ceturto grāmatu. Par rezonanses likumu. Pirmā jau kādas dažas nedēļas nav kustināta (dainu izlase par Jāņiem, gatavojos nākamajam gadam - "visu gadu dziesmas krāju"). Nu vispār jau piektā grāmata. Bet to es neskaitu. Ai, un neskaitu arī dzejoļu grāmatas...
Viena no grāmatām digitālā veidā. Tajā arī kaut kas anekdotisks
Ikviens klejojošs mūks var apmesties dzena templī, ja viņš aizsāk sarunu par budismu ar tempļa iemītniekiem un uzvar tajā. Bet, ja zaudē, tad viņam jāturpina ceļš.
Kādā templī Japānas ziemeļu daļā dzīvoja divi brāļi mūki. Vecākais brālis bija gudrs, bet jaunākais — muļķis, turklāt vienacis.
Pie viņiem iegriezās kāds klejojošs mūks un lūdza pajumti, piedienīgi izaicinādams viņus uz pārrunu par cildo mācību. Vecākais brālis, noguris tajā dienā no lielās mācīšanās, sacīja jaunākajam, lai tas ejot viņa vietā.
— Ej un pastāvi uz sarunu bez vārdiem, — viņš pamācīja.
Tā jaunais mūks un svešinieks devās uz svētnīcu un apsēdās.
Drīz pēc tam ceļinieks piecēlās un, iegājis pie vecākā brāļa, sacīja:
— Tavs brālis ir apbrīnojams jauneklis. Viņš mani uzvarēja.
— Atstāsti man jūsu sarunu, — lūdza vecākais.
— Nu, — ceļinieks paskaidroja, — visupirms es pacēlu vienu pirkstu, attēlodams Budu, šo apskaidroto. Viņš savukārt pacēla divus pirkstus, norādīdams uz Budu un viņa mācību. Es pacēlu trīs pirkstus, ar to izteikdams Budu, viņa mācību un sekotājus, kuri dzīvo saskanīgu dzīvi. Tad viņš iebrauca ar dūri man sejā, rādīdams, ka visi trīs izriet no viena. Tādā veidā viņš uzvarēja, un man nav tiesību palikt šeit. — Un ceļinieks devās projām.
— Kur ir tas cilvēks? — pie vecākā brāļa ieskrēja jaunākais.
— Es sapratu, ka tu sarunā uzvarēji.
— Neko neuzvarēju. Es grasījos sadot viņam pa mizu.
— Pastāsti man, par ko bija saruna, — taujāja vecākais brālis.
— Tikko mani ieraudzījis, viņš pacēla vienu pirkstu, likdams saprast, ka man ir tikai viena acs. Aiz pieklājības pret svešinieku es pacēlu divus pirkstus, apsveikdams viņu ar to, ka viņam pieder divas acis. Tad tas nekauņa pacēla trīs pirkstus, uzvedinādams uz domām, ka mums uz diviem ir tikai trīs acis. Tad nu es saskaitos un sāku viņu kulstīt, bet viņš izmetās laukā, un tā tas viss arī beidzās!
Pārējais vairāk aicina uz apceri.
Jāpieveic vēl Muldašovs (Muld un šovs, kā tās valodas jokojas :) )
aizvakar biju Rojā, satiku bijušo klasesbiedreni. Sēdējām kopā fizikā, matemātika un vēl kaut kur... mācību grāmatas stiepu uz skolu tik es. Pēc videnes viņai paspējis apnikt ceļot pa pasauli (pa retam arī pastrādājusi, piemēram, brīvprātīgajos vai Šveices slēpošanas kūrortā). Viņa vienmēr mācējusi priecāties. Vēl nesen nopūtu putekļus no 2 kartiņām, ko viņa kaut kad bij dāvinājusi, stāv vēl aizvien uz plaukta. Bija doma ieskenēt un publicēt šite. Citudien'
Tātad biju Rojā. Apskatīju izmaiņas stadionā, nedaudz pavingrināju muskuļus pie stieņiem un sakārojās uzspēlēt basketbolu (tur sīkie basketbolisti), bet bija jāsatiek Z. Ja Būs labs laiciņš svētdien jāpasporto - jaizmiņas uz Roju, jāpamētā bumba un jāpamocās uz stieņiem un jālaiž atpakaļ. Eh, ja tik būtu kompānija.
vakar aizminos līdz Brālēnam, nobeigumā pastāstīju par Muldašovu. Nu jā viņš un viņa draudzene jau uz līdzīga viļņa, ne tik absorbēja izlasīto un manas domas, bet papildināja ar citur gūto info, turklāt šur tur pieskaras rezonanses likums. Un vispār viss velkas kopā, caurumi aizpildās un kaut kas arī transformējas.
Atkal esmu atgriezies vēlajā režīmā.
Viena no grāmatām digitālā veidā. Tajā arī kaut kas anekdotisks
Ikviens klejojošs mūks var apmesties dzena templī, ja viņš aizsāk sarunu par budismu ar tempļa iemītniekiem un uzvar tajā. Bet, ja zaudē, tad viņam jāturpina ceļš.
Kādā templī Japānas ziemeļu daļā dzīvoja divi brāļi mūki. Vecākais brālis bija gudrs, bet jaunākais — muļķis, turklāt vienacis.
Pie viņiem iegriezās kāds klejojošs mūks un lūdza pajumti, piedienīgi izaicinādams viņus uz pārrunu par cildo mācību. Vecākais brālis, noguris tajā dienā no lielās mācīšanās, sacīja jaunākajam, lai tas ejot viņa vietā.
— Ej un pastāvi uz sarunu bez vārdiem, — viņš pamācīja.
Tā jaunais mūks un svešinieks devās uz svētnīcu un apsēdās.
Drīz pēc tam ceļinieks piecēlās un, iegājis pie vecākā brāļa, sacīja:
— Tavs brālis ir apbrīnojams jauneklis. Viņš mani uzvarēja.
— Atstāsti man jūsu sarunu, — lūdza vecākais.
— Nu, — ceļinieks paskaidroja, — visupirms es pacēlu vienu pirkstu, attēlodams Budu, šo apskaidroto. Viņš savukārt pacēla divus pirkstus, norādīdams uz Budu un viņa mācību. Es pacēlu trīs pirkstus, ar to izteikdams Budu, viņa mācību un sekotājus, kuri dzīvo saskanīgu dzīvi. Tad viņš iebrauca ar dūri man sejā, rādīdams, ka visi trīs izriet no viena. Tādā veidā viņš uzvarēja, un man nav tiesību palikt šeit. — Un ceļinieks devās projām.
— Kur ir tas cilvēks? — pie vecākā brāļa ieskrēja jaunākais.
— Es sapratu, ka tu sarunā uzvarēji.
— Neko neuzvarēju. Es grasījos sadot viņam pa mizu.
— Pastāsti man, par ko bija saruna, — taujāja vecākais brālis.
— Tikko mani ieraudzījis, viņš pacēla vienu pirkstu, likdams saprast, ka man ir tikai viena acs. Aiz pieklājības pret svešinieku es pacēlu divus pirkstus, apsveikdams viņu ar to, ka viņam pieder divas acis. Tad tas nekauņa pacēla trīs pirkstus, uzvedinādams uz domām, ka mums uz diviem ir tikai trīs acis. Tad nu es saskaitos un sāku viņu kulstīt, bet viņš izmetās laukā, un tā tas viss arī beidzās!
Pārējais vairāk aicina uz apceri.
Jāpieveic vēl Muldašovs (Muld un šovs, kā tās valodas jokojas :) )
aizvakar biju Rojā, satiku bijušo klasesbiedreni. Sēdējām kopā fizikā, matemātika un vēl kaut kur... mācību grāmatas stiepu uz skolu tik es. Pēc videnes viņai paspējis apnikt ceļot pa pasauli (pa retam arī pastrādājusi, piemēram, brīvprātīgajos vai Šveices slēpošanas kūrortā). Viņa vienmēr mācējusi priecāties. Vēl nesen nopūtu putekļus no 2 kartiņām, ko viņa kaut kad bij dāvinājusi, stāv vēl aizvien uz plaukta. Bija doma ieskenēt un publicēt šite. Citudien'
Tātad biju Rojā. Apskatīju izmaiņas stadionā, nedaudz pavingrināju muskuļus pie stieņiem un sakārojās uzspēlēt basketbolu (tur sīkie basketbolisti), bet bija jāsatiek Z. Ja Būs labs laiciņš svētdien jāpasporto - jaizmiņas uz Roju, jāpamētā bumba un jāpamocās uz stieņiem un jālaiž atpakaļ. Eh, ja tik būtu kompānija.
vakar aizminos līdz Brālēnam, nobeigumā pastāstīju par Muldašovu. Nu jā viņš un viņa draudzene jau uz līdzīga viļņa, ne tik absorbēja izlasīto un manas domas, bet papildināja ar citur gūto info, turklāt šur tur pieskaras rezonanses likums. Un vispār viss velkas kopā, caurumi aizpildās un kaut kas arī transformējas.
Atkal esmu atgriezies vēlajā režīmā.
tagad skan: |
Degoša lāpa būs mūsu saule |