Cilvēks. Cilvēks!
Pirms pusgada šķita, ka esmu gandrīz sabrucis. Pašiznīcinājies. Maza mazītiņa cerība manī. Cerībiņa tālumā. Sevi centos salauzt ne tādēļ, ka būtu zaudējis ticību. Nē. Es to ieguvu. Salauzu barjeras, noplēsu sarūsējušu čaulu, izrāvu parazītus. Un vēl no daudz kā jāatbrīvojas.
Tagad redzu, ka vēl daudz kas man jāpaveic. Bet esmu arī ļoti tālu aizgājis.
Sāpes, dusmas, skumjas esmu pieņēmis kā skolotājus un ieguvu prieku.
Fēnikss ir Cilvēks. Tam jākrīt un jāceļas tīram un redzīgam. Visapkārt ir palīdzība, tikai tā jāpieņem, jāvēlas redzēt.
:)