Telpas · elpa

Kādu vakaru krīva mājā ieradās skrandainie un netīrie Smola vīri un lūdza naktsmājas. Krīvs nojauta, kādus bīstamus ciemiņus uzņēma savā namā, bet izrādīja vislielāko laipnību, lai tos pielabinātu. Sirds tik nemierīga, ka sēdās zirgā, cēlās pāri Sindai un nakts tumsā cauru nakti dzina zirgu auļos pa taku gar purva malu cauri drumam. Kad Auseklītis jau ritināja debesu velvē, Krīvs sasniedza Vitebskas jeb ziemas gala latgaļu novada Raganas svētka lnu. Ragana uzveda viesi svētkalnā un apsēdināja pie ugunskura, kas tika sakurts, lai padotu vēsti par briesmām, kādas atnesuši slovēņi Melnciemam, un teica uz galindu Krīvu tādus vārdus: - Velti esi mērojis tik tālu ceļu. Nevaru tev pateikt neko vairāk par to, ko tu jau zināji par slovēņu briesmu darbiem un atkārtot, ka visas zīmes rāda karu un asinis, kas tiks izlietas latgaļiem, zemgaļiem, galindiem un lejiešiem, ja ķēniņi un virsaiši nepratīs apvienot mūsu cilšu spēkus kopējai cīņai pret slovēņiem, kuru balsts ir mums radniecīgo normaņu nodevēju bruņotie upju laupītāji, kam šie slovēņi ir kalpi. Bet viņi, kas bija Bizantijas karaspēka vergi, grib taisīt paši sev jaunu dzimteni un tautu mūsu novados, izvarodami katru jaunavu un nogalinādami mūsu vīrus un zēnus, lai mūsu ciltis nevarētu vairoties. Tāpēc steidzies mājup, celt virsaišus, ķēniņu un vīrus karam un glāb, kas vēl glābjams. 

Tā kā Krīva zirgs bija sadzīts putās, latgaļu Ragana lika izvest no staļļa melnu apseglotu ērzeli. Krīvs pateicās, sēdās seglos un nozuda drumā. Jo tuvāk Sindai, jo stiprāk bija jūtams smārds, it kā notiktu apbedīšana uguns kapā. Pāri mežam bija redzamas dūmu grīstes. Melnciems grima tumsā. Laiva bija pazudusi. Krīvs lika ērzelim peldēt uz viņu krastu ar visu jātnieku. Viņā krastā Krīvam nāca pretī tas pats slovēņu kņazs Smols ar paceltu zobenu. Krīvs ne attapties nepaguva, kad tika nokauts. Smols un viņa vīri domāja, ka visi jau apkauti, bet rijā uz krijām bija noslēpies ganu zēns, kas visu redzēja, cilvēkiem izstāstīja, ataicināja viņa krasta latgaļus palīdzēt apbedīt nogalinātos. Visas jaunavas esot aizvestas laivās ar sasietām kājām un rokām, bet visi citi cilvēki nogalināti miegā pašā nakts melnumā. Pakalnā pie strauta slovēņi ceļot sev cietoksni, kurā, acīm redzot, apmetīšoties dzīvot. Vaidelotes un Krīva meitas esot sasietas ar striķiem un ieslodzītas svētkalna dolmenā. Tās šie ņemšot par sievām, likšot šīm dzemdēt dēlus, jo Melnciemā esot atraduši jaunu dzimteni, kuru piepildīšot ar savu, slovēņu koņazu sēklu, no kuras Krīva meitas viņiem dzemdēšot jaunu tautu, kas iešot pret savu māšu tautām lielā naidā, kas nekad vairs nerimšoties, kamēr nebūšot izkauts pēdējais baltmatainās tautas sēklinieks. Un tā tas ir vēl tagad - šo naidu nav izdzēsis Laika rats vēstures Ritā. Kāpēc viņiem tāds naids pret baltiem, to viņi nevar pateikt paši. Kā teica Marija Zonenberga, “Un viņi neļauj un neļauj mums brīvi atvases dzīt”. 

Krīvu atrada paša asiņu peļķē. Apbedīja pēc senču paražas, sadedzinot sārtā. Baltais mētelis bija sarkans no asinīm. Tikai uz muguras bija palikusi balta svītra. Latgaļu virsaitis, kas piedalījās Krīva un melnciemiešu bērēs, aiznesa asiņaino galindu mēteli kā sarkani balti sarkanu karogu, kas kļuva par latgaļu un latviešu karogu. Krīva meitu dzemdēto slovēņu dēlu pēcnācēji saglabāja Krīva vārdu un nosauca sevi par krīvičiem, bet latgaļi, kuru valoda kļuva par latviešu valodas pamatu, sāka dēvēt visus slovēņu pēcnācējus par krieviem, tas ir, par šķībacainajiem. Bet tur, kur atradās Melnciems, tagad ir uzcelta Smoļenskas pilsēta

es

esmu

trakā trakā 

viesulī