Neticami. Mana mīļā graustu teritorija ir apkopta un apčubināta. Izskatās gluži kā jauna! Laikam jau tomēr bez manis vēl kādam tā ir vajadzīga.

cik tev gadi ja tev ir astoni ta es tevi milu

i'm in

Mmm, tas brīdis ir klāt.
Zemenes ar pienu!

Pamatīgi izsmējos, lasot šo rakstu. Jaukam piektdienas vakaram. Iesaku izlasīt. Abu dzimumu pārstāvjiem. Sieviešu tjūnings: meli kvadrātā

Rīt būšot kaut kāds īpašs pilnmēness. Palūgšu, lai mani piesien pie gultas, lai nerastos iespēja neapzināti rīkot nakts ballītes.

Dzīve ir pilna miglas un neredzamu klinšu. Viens nepareizs solis - un tavs kuģis ir iedragāts, un nav tāda doka, kur varētu izlabot cilvēku dzīves. Bīstamajās vietās labāk braukt lēnām un ar apdomu.

(V.Lācis)

Ideas should be clear and chocolate thick.

Ko darīt, kad nav, ko darīt, bet tā īsti arī negribas neko darīt?

Viss var mainīties tik straujā tempā!

VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI, BET DAŽI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM.

(Dž. Orvels)

Fantastisks gabaliņš.

Var jau arī slaucīties, ja dvielis ir otrādi. Tikai jaatceras, kura ir pirmā puse. Citādi - var sajukt.
Nav jau arī nekas slikts, ja sajauc - tāpat var slaucīties. Vienīgais - tu nezini, kurā pusē slaukies. Kaut gan tam nav sevišķas nozīmes: abas puses ir puses, abas puses ir labas.
Tikai - viena puse ir labā puse. Tas nenozīmē, ka labākā, bet tomēr - labā. Viena puse ir labā, tikai nevar zināt, kura puse. Jo tas ir tā: no kuras puses skatās. Ja no labās puses, tad labā ir labā. Ja no kreisās puses - tad... tad tāpat labā iznāk labā. Labā droši vien vienmēr ir labā, skaties no kuras puses gribi. Lai gan nekad nevar būt īsti pārliecināts. Varbūt var būt arī pavisam otrādi. Tā ka - var slaucīties arī otrā pusē, un tas jau nozīmē, ka var, faktiski, slaucīties abās pusēs. Bet, ja tā, tad galu galā vienalga, kurā pusē slaukās.
(Ja tikai te nav kāda loģikas kļūda.)

(I.Ziedonis)

Ir grūti runāt: jūs neesat salmos gulējuši. Vai glabājat jūs salmu zeltu savos seifos?
Zem bezdelīgbērnu baļķa šķūņī es gulēju pantā kā dakšas. Kā trejžuburu dakšas. Un reiz naktī bezdelīgu lizdā ielīda maza zvaigzne. Kad dziedāja pēdējie gaiļi, tā nebij vēl atmodusies.
No rīta pa baļķi nāca NN runcis un izķeksēja ar ķepu gulošo zvaigzni no ligzdas.
Un gribēja pārkost tai skaustu.
Es atņēmu runcim zvaigzni, un, tā kā bija jau diena, es to ietinu lupatu segā.
Bet nākošajā naktī, kad zvaigznēm bij redzami atkal zvaigžņu ceļi, es to palaidu Dieva valstībā pa atplēstā šķindeļa spraugu.
Es to izliku uz jumta, un tā lēni sāka ripot - uz augšu, pret jumta smaili. Un, kad tā cēlās nakts melnumā augšā, lejup vēl bira zelta salmi.
Cik tagad skatos: zvaigznes joprojām vēl ripo uz augšu. Es skatos, ka runcis arī skatās, bet prāts man ir mierīgs.

(I.Ziedonis)