Viens kaimiņš šodien pa epastu visai mājai bija izsūtījis šādu jauku vēstuli. Nē, es tur neesmu pie vainas vai kādā citādā veidā saistīts. Man vienkārši patīk izteiksmes veids kādā tiek rakstīts.

__________

Godātie Kaimiņi,

pagājušajā naktī visnotaļ patīkami jaunieši, dāmas un kungi, pulcējās pie mūsu mājas (G korpuss, Vienības gatves pusē). Liekas, ka apsprieda sev svarīgus jautājumus – diezgan skaļi un emocionāli. Apspriedes dalībnieki, augšminētie jaunieši, līksmi baudīja vīnu, paspilgtinot to ar ne-dziļu nenormatīvu leksiku (kā latvju tā "lielajā un varenajā krievu valodā"). Diemžēl tas radīja nelielas neērtības (sīkais nobaidījās un nevarēja aizmigt). Pēc pozitīvas sarunas uzzināju, ka vismaz viens patīkamais jaunietis – sapulces dalībnieks, dzīvo mūsu mājā un izmanto likumīgās tiesības pie tās atrasties (un protams, tas ir absolūti respektējami).
Atļāvos ierosināt beigt paskaļo saietu. Pēc 2-ā ierosinājuma tas tiešām beidzās (no rīta saieta vieta bija noklāta ar vieglu kultūrslāni atkritumu formā).

Apkopojot augšminēto ierosinu:
Nakts sarunas ar vīnu rīkot mājās vai kur citur. Troksnis diemžēl traucē.
Censties ierobežot mūsu vides pārvēršanu par analogu slaveniem Rīgas mikrorajoniem, kur zeļ sociālas un komunālas drāmas, tajā skaitā naktī.
Kungiem apsargiem – iespēju robežās kontrolēt troksni, kad nu tas rodas.
Ja tomēr nu nekādi nevar savādāk – tad svarīgos jautājumus ierosinu apspriest klusi un bez atkritumu atstāšanas.
Ar cieņu,

Jānis Stauga,
„Dienvidu pakavs” No. 1,
Dz. 99