| Savas murgainās galda spēles veidošanas ietvaros pagūglēju un netā palasījos ko cilvēki labu vai sliktu domā par D&D (godīgi atzīšos, lai smeltos iedvesmu jeb nekaunīgi pizģītu idejas kas pašam patīk) vienā punktā atsevišķi cilvēki (hardcore playeri) nonāca pie secinājuma, ka D&D 4 edīcija sux jo „With the 4th edition everybody can be DM.” Pats esmu skatījies tikai 4 edīciju, senākas neesmu spēlējis un arī pētījis, tādēļ man pašam nav viedokļa vai vecie D&D ir labāki vai sliktāki par jauno, taču tas man atsauc atmiņā tekstus no WoWa kur veci hardcore spēlētāji saka, ka mūsdienās WoWs sux jo ikviens var būt raidotājs.
Es pat godīgi sakot tā idejiskā līmenī nesaskatu neko sliktu, ka ikviens var būt DM. Vai tad DM būtu jābūt kam tādam kur tikai atsevišķi izredzētie spēj pavilkt? Protams ir patīkami apzināties, ka kādā sabiedrības grupā skaities elitāra persona, taču tad vairāk guvums iznāk konkrētām personām no galda lomu spēļu cienītāju vidus nekā ieguvums galda lomu spēļu sabiedrībai kopumā (pēc manām domām).
Taču kopumā domas diskusijās dalījās tematikā „dziļa un daudzpusīga sistēma, taču sarežģīta un brīžiem grūti spēlējama” vs „mazāk dziļa un daudzpusīga, taču vienkārši un ērti spēlējama”.
Kā jums mani aizrautīgie un garlaikotie bloga lasītāji labāk patīk? Primārais būtu spēles spēlēšanai „dziļums un daudzpusība” vai „ērtība, ātrums un vienkāršība” ? Galējība vienā vai otrā skalas pusē, kaut kas pa vidu, vai no vidus uz kādu pusi vairāk velk kā tieši pa vidu palikt?
Es vienkārši filozofēju ko no netā salasītā ņemt un neņemt vērā. :)
p.s. WoWā main raidi no vienas puses patīk vairāk nekā agrāk, taču no otras puses neraidoju un nav nekādas vēlmes to darīt. Ērtuma blakusefekts un hardcorisma zuduma sekas? Patīk, bet nav nekādas vēlmes spēlēt WTF? Vai spēle, kad tā kļūst tuva ideālam kļūst nespēlējama? |