hipopotama pieraksti

E mūs lutina: jau otro rītu dzirdu, kā pieceļas 6 no rīta, iedipina dzīvojamā istabā, paņem kaut ko (mantiņas), aizdipina atpakaļ uz gultu un līdz 7:15 ir klusums. Tad pulkstenis iedegas dzeltens un atskan saucieni "Lellow! Wake up time! Dzetens! Mammī!"
Tagad ir "klusais laiks", no istabas skan ķiķināšana un E versija par Sarkangalvīti un pūču bērniem. Apēdīšu savu kariju, ļaušu vēl padzīvoties, tad būs jādomā, kā piedabūt brāli gulēt, kamēr māsa apkārt ņemās. (E uz to teiktu: "Vabūt Ego soma?")

Šodien bijām uz šejienes Filharmoniju, koncerts mazajiem. Ļ.labs, man tikai prasītos, lai instrumenti (kvartets) vairāk spēlē, mazāk dziedāšanas, bet ar galīgi maziem tā laikam vajag. Iesim vēl - un tā, lai pēc tam nav jāsteidzas uz orientēšanos.

Piedraudu Emīlijai, ka viņa ir tāds saldumiņš, ka tūlīt apēdīšu. Uz to saņēmu pamācību:
- Mani nevar ēst, mammā! Cilvēkus nedīkst ēst. Mani nevar ēst. Bālīti arī nevar ēst. Un miss Alīsiju nedīkst ēst. Un citus bēnus arī. Un kaimiņus nedīkst ēst. Un citus kaimiņus, kas dzīvo mājā, arī nedīkst ēst. Ēdienu tikai var ēst. Cilvēkiem nevar kost. Arī, kad Tu esi happy dinosaur.

Meita diezgan mierīgi nogāja pusotru jūdzi uz kafejnīcu (pankūka ir labs motivators); atpakaļceļš kalnā bija mazliet grūtāks - apmēŗam pusi ceļā P viņu nesa plecos.

Rīt toties dodamies sniegakurpjot, kur var "būvēt nīgavījus* un viņi nesabūk".

*Sniegavīrus.

- Tas ir Guntas būtiņš!
- Kas vēl sākas ar G burtu?
- Mammas būtiņš!
- Jā, bet kādi vēl vārdi sākas ar to burtu?
- Pīle!
- wtf?
- Gā-gā-gā!
- Ak tā - zoss. Goose!
- Yes, silly goose!

Un ar Emīlijas burtiņu sākoties zilonis. Jūtu, būs baigais bardaks.

- Ko Tu zīmēsi?
- Mūķības.
- Muļķības zīmēsi?
(Ļoti viltīgā balsī) - Jāāāāāā.

/bet sauli, kas apēd mēnesi, zīmēt nedrīkstot

E vannā runājas ar P. E pēta P kreklu no rogaininga, prasa, kas tas ir. P izskaidro, ka tādu var dabūt, kad ir spēks visu nakti orientēties un kad ir komanda, ar ko kopā to darīt. E saka - jā, es mamma tētis bēbītis. P atbild: "Jā, kad Tu un bēbītis būsiet lieli un mēs ar mammu - veci!" E saka: "Jā, kad man būs tīs, es būšu līla."

Viņa vispār sapņo par to, kad būs trīs gadi, tad varēšot košļeni ēst; kad būs pīci, tad izkritīšot zobi un nākšot zobu feja. Četri nepastāv, tur lieli notikumi nav plānojami. Sākusi arī ļoti daudz runāt; ļoti forša loģika arī reizēm nāk ārā. Prieks.

Ā, reizēm es viņu ņemu uz sporta zāli, tur ir bērnistaba, kur viņu atstāt. Sestdien viņa man saka - sāpot kāja, vajagot braukt uz sporta zāli. Es tā - wtf? Viņa - gribot būt "stipa un vesela". Tad es atcerējos savu politkorekto pieeju par tēmu "es esmu resna un vajag iet sportot" - pēc visiem gudro žurnālu un grāmatu ieteikumiem es saku - es gribu būt stipra un vesela, tādēļ eju vingrot. Nu re, bērnam tagad kāja sāpot, vajagot braukt vingrot. Lieki piebilst, ka kāja ne nu sāpēja, ne nu kā, bet lielākā motivācija doties uz sporta zāli visticamāk slēpjas kokteiļos, ko pēc tam kopā izdzeram.

Un Miķim jau gandrīz gads. Gads!!!

Egļu fermā E dabūja vienu to sarkanbalto egļu nūjiņu - konfekti. Apēda un paziņoja: tās ir egļu zālītes. Kad egles ir bēdīgas, viņas ēd šitās zālītes.