hipopotama pieraksti

Kādu dienu viņš uzradās kā no zila gaisa. Tas uzradās, it kā tiešām nākdams no mazliet iestāvējušā, zilganā virtuves gaisa. Parasts katls, visprastākais grāpis ar mazliet nodegušu dibenu un plānu, bet labi pamanāmu, tauku kārtiņu uz sāniem. Visparastākais katls, kurā vārīt cūku kartupeļus vai grūdeni uz Meteņiem.

Ne no šā, ne no tā, viņš parādījās uz mūsu krāsns lielākā riņķa. Stāvēja; tukšs, nepārliecinošs, ar visu savu būtību mēģinot parādīt, ka viņa nemaz nav. Viņa klātbūtnē mūsu virtuves sarunas pieklusa, šķita, tepat blakus guļ kāds slimnieks, kura dēļ jāpievalda balsis, smiekli un emocijas. Neviens no mums neuzdrošinājās viņu aiztikt. Mēs arī nemēģinājām noskaidrot, no kurienes viņš uzradies - tas mums ienāca prātā tikai vēlāk. Tā nu viņš tur stāvēja, kluss un nepieskarams. Drīz vien virtuve pārstāja būt mūsu iemīļotākā telpa. Tur vairs neskanēja rēcoši smiekli un karstas diskusijas. Tagad mēs tur gājām katrs atsevišķi, ātri uzsmērējām vakara maizīti un prom. Pamazām klusums ielavījās arī pārējās istabās. Tāds mazliet nomācošs, mazliet pelēks. Viss mierīgi, viss labi. Mēs tikai vairs nesarunājāmies. Ne pilnās balsīs, ne pusčukstus. Nebija jau arī ko teikt. Šķita, viss izrunāts. Un vienmēr mūs vajāja vēsums - ne tā, ka salst, bet nepatīkami gan. Taupījām vārdus - galvenais netērēt enerģiju, citādi salsim pa īstam.

Pēdējos trīs mēnešus es nemaz negāju virtuvē. Pa dienu vienmēr varēja paēst ārpus mājas, bet vakarā ēst tik un tā nav veselīgi. Virtuvē iegāju vēl tikai reizi, vācoties prom no vecā dzīvokļa. Tur nu viņš stāvēja. Apkūpējis, vientuļš. Katls, kura nebija.