hipopotama pieraksti

Vakar mūsu 4 cilvēku grupā mācījāmies algoritmu eksāmeniem.
Es jau sen apzinos, ka reizēm es nevis mēģinu izdomāt atrisinājumu, bet gan meklēt tūlītēju atbildi (piemēram, internetos vai mācību grāmatās). Risinājām piemēr-problēmas. Abi grupas džeki ķeras pie problēmas un tāfeles un mēģina izdomāt, kā to risināt. Mana D-Āfrikas draudzene meklē internetos atbildi - tieši tāpat, kā mēdzu darīt arī es. Lūk, aizdomājos. Vai tā ir dzimumu atšķirība (spriežot pēc manas super-nereprezentatīvās izlases); vai tas ir tāpēc, ka datorzinātne ir vīrišķā joma un sievietēm, kas tur ir nonākušas, ir bail atzīties neziņā vai izskatīties sliktāk? T.i., ar prātu jau es saprotu, ka nezināt ir OK; sūdīgi ir nemēģināt izdomāt. Vai varbūt tas neko nenozīmē.

Šī grupa gan man ļoti patīk (es arī apzināti mēģināju tajā nonākt), un es jūtos samērā komfortabli pateikt, ka kaut ko nezinu (īpaši, ja neviens to nesaprot) un tad piedalīties kopējā diskusijā par to, kā risināt. Žēl, ka man sanāks izlaist pavasara ceturksni, kas nozīmē, ka man, visticamāk, ar viņiem vairs nesanāks nekādi kursi kopā.