hipopotama pieraksti

bija diezgan grūts, bet patīkams.
Sestdien uz orientēšanos Whidbey salā. Mazie prusaki noskrēja iesācēju kursu bez apstāšanās - dabūju tuntulēt krietni straujākā solī, kā biju plānojusi. Bet Em saka, ka drīz varēšot sākt lasīt karti, un vasarā tiešām varbūt jāpamēģina Magnēta bērnu piedāvājums.
Tad braucām uz Vankūveru, kur palikām traki dārgā viesnīcā (mans nosacījums bija, ka vajag ar baseinu), kur bērni izpeldējās, P nosala un pa nakti tika nospārdīts (Miķ iemitinājās mūsu gultā un brīnumainā kārtā nemēģināja apgulties man uz galvas, kā parasti, bet mīlīgi gulēja, uzlicis kāju P virsū). Šodien atkal orientēšanās, kur gan mēs nepiedalījāmies, bet uz dzirdi meklējām ūdenskritumu, kuru arī atradām.

Emīlija ir kļuvusi par baigi brašo staigātāju, riktīgi var noturēt tempu un pa meža takām skrien kā kalnkaziņa, uz viņu skatoties man nav sajūtas, ka tūlīt paņems uz acīm kā tas ir ar Miķeli. Miķ gan arī brašs skrējējs, visu laiku skrien un sauc "You caaaan't caaatch meeee!" Toties kritienus ir iemanījies izmantot kā bremzi, ja kāda taka kļūst pārāk stāva.

Mācības paveicu precīzi nulli, bet liekas, ka pa nedēļu esmu diezgan prātīgi dalījusi darbus, nav sajūtas, ka esmu iekavējusi.