hipopotama pieraksti

Bērni ir nozaguši manu peli. Kā lai tagad mācās? :D

Pirmās lekcijas aizvadītas. Ļoti forši, bet aŗī ļoti biedējoši. T.i., es redzu potenciālu daudz ko iemācīties, bet tikpat viegli daudz vieglāk būtu laist luni, pagrābstīt pa virsu un tik un tā nokārtot eksāmenus; droši vien pat ar tīri pieņemamu atzīmi. Nu, un es jau esmu vecumā, kur gribas mācīties ne tikai atzīmes dēļ. Tajā pašā laikā esmu arī tajā vecumā, kur grūti mācīties tādēļ, ka zinu, cik laiks ir vērtīgs un ka vīnu dzert ir daudz foršāk, nekā mācīties bulšitu; bet katrā kursā, īpaši jau atkārtojot (un arī ņemot jaunu) bakalauru, ir daļa bulšita. Šodienas bioloģijas lekcija baigi uzskatāmi to parādīja - bija jēdzīgi jautājumi un diskusijas par vēzi un tā ārstniecību, piemēŗam, bet bija arī tādi jautājumi, kur man gribas piecelties un atvērt (tuk-tuk). Bet cilvēki jau ir dažādi. Es piefiksēju sevī, kas man nepatīk - es esmu iemācījusies pieņemt lietas, ka tā ir, jo tā ir; mazliet pazaudējies tas - kāpēc? Kāpēc ir tā, nevis tā? Mācos atkal gribēt zināt, ne tā, lai līdz bezjēdzībai, bet nedaudz vairāk gan.

Labi, tagad jāpilda mājasdarbi. Hhhhhrrr.