hipopotama pieraksti

Tā tiešām ir mana meita: klusām sēž gultā un lasa grāmatu mazās lampiņas apgaismojumā. Nezinu, dusmoties vai priecāties - gulēt taču neguļ, pie tam - vai tas nebojā acis? Nav jau gan tā, ka viņa burtus lasītu.

Pēc tam, kad mātei par prieku meita klusām bija lasījusi grāmatu mazgaismiņā, viņa izlēma, ka nevarot pagulēt un palaida sirēnu, kas, protams, pamodināja brāli. Domāju - paskatīšos, kas notiks, ja neiejaucos. Brālis kliedz, E mazliet pieklust. Brālis ir pieradis šajā laikā gulēt, tā nu bez ārējiem kairinājumiem ātri vien iemieg. Uz klusumu mazā nešpetnā reaģē ar jaunu sirēnu, kas, protams, pamodina brāli.
Sadusmojos, paņēmu aiz rokas, izvedu ārā. Pateicu, ka tas galīgi nav forši, aizgāju uz dzīvojamo istabu, domāju, ka sekos man. Nekā - apsēdās gaitenī klusiņām. Man gar acīm jau zibēja viņas nākotnes sarunas ar psihoterapeitu par to, kā māte atstājusi vienu nakts vidū, aukstā gaitenī. Aizgāju, apsēdos, klusējot skatījos uz viņu, līdz abas sasmaidījāmies. Man jau gribējās viņai piedāvāt palasīt grāmatu, bet novaldījos - nebūtu loģiski viņu apbalvot par šo jampadraci. Noslaucīju degunu (viņai) un pieteicu, lai pasauc mani, kad samiegojas, es ielikšu gultā. Nē, viņa atbildēja. Atnācu atpakaļ uz istabu.

Pēc 8 minūtēm atskanēja: "Mammī, es piekusu!"
Ievedu istabā, priekškarš nolaižas, paklanos.
Vispār jocīgi. Parasti viņa iet gulēt ap astoņiem, šodien novilka līdz 9:30. Vells viņ'zin'.