hipopotama pieraksti

Having kids means long days and short years.

Es zinu, kāpēc mums šeit īsti neveidojas draudzības ar "normāliem" cilvēkiem. Šodien saņēmu ziņu - varbūt satiekamies vīkendā, ar ģimenēm. Paskatījos pa logu un saviebos - ja būs tāds laiks kā šodien, tad es labāk gribu iet kajakot vai kāpt kalnā. Vai abus. "Normālie" cilvēki grib iet brančot un lančot, un dinnerot tā, ka aktivitātēm laika nepietiek. Nē, nu man jau arī patīk ēst, bet ar diviem maziem dzīvīgiem modinātājiem brokastis 8 šķiet jau luksuss.

Savukārt ar piedz.sac./orientieristu baru tagad sanāk mazāk tikties, jo divi sīči liek ar sevi rēķināties un tas ir tikai normāli. Kāpšana Tīģerī viņiem nav nedz treniņš (P ar 15+kg nesamo un es ar 7+kg nesamo neesam paši ātrākie kāpēji pasaulē), nedz izklaide - tur tik daudz reižu augšā būts, kur nu vairs. Nav jau tā, ka viņi nekāptu, ja mēs saorganizējamies, bet - ja var kāpt Mailbox'ā, kurš grib Tīģeri?

Nav jau gan arī tik traki. Šis ir ļoti baudāms laiks, tikai citādāks. Un reizēm gribas viskautko citu vai to, kas bijis, bet reāli - ir baigi forši.
Galu galā, pienāks brīdis, kad mēs iesēdīsimies kādā sagrabējušā vestfālijā vai tml. un dosimies apbraukāt Eiropu. Bez kādām rūpēm.

Vispār E ir baigais diriģents - nu, tur skats, ka viņa citus sīčus vai pieaugušos sasēdinājusi uz zemes un "lasa" viņiem priekšā grāmatu, nav nekāds retais. Šorīt, pamanījusi tētim plikas kājas, pavēlējas - zeķes! Pika! Kāja! P uzvelk vilnas zeķes (manējās, starp citu). Un tad Emsītis nenormāli mīļi un nepieredzēti paziņoja, ka viņai arī jānomaina zeķes un aizskrēja pakaļ savām adītajām - tieši tādām pašām kā P, tikai mini izmēra.