Nu tā, pirmais pēc-Miķeļa pusmaratons noskriets. Sasodīti lēni (2:30), bet, pirmkārt, nebiju jau gluži gatava (Miķ vēl nav 4 mēn, pie tam 3 nakts barošanās neveicina atpūtu) un, otrkārt, taku skrējieni jau vienmēr ir lēnāki. Redzēs, kā ies ar Mātes dienas pusīti. No vienas puses, Miķ esamība attaisno lēnumu, bet, no otras puses, būtu kauns noskriet lēnāk kā pag.gadā (2:12), kad pa visiem tiem kalniem skrēju ar E ratos.