hipopotama pieraksti

Tā viņš guļ man virsū, es šūpojos šūpuļkrēslā un neprātīgi viņu mīlu. Ar visu to, ka naktī gultā gulēju vien no 3 līdz 5, pārējā laikā - uz grīdas, blakus mazulim, turēju rociņu, baroju, masēju punci. Tik un tā liekas, ka uz grīdas viņš guļ labāk.

Pētu NordeaRīgas pusmaratona karti un nevaru saprast, nagi tā kā traki niez, bet. Jocīga tā distance, vietām griešanās apkārt varētu būt tracinoša. Es jau saprotu, ka tas droši vien tādēļ, lai būtu mazāk ierobežojumu mašīnām, bet tik un tā, tur tik smukus aplīšus būtu varējuši uztaisīt.

Pamatīgs jautājums ir tikai tas, vai es spēšu noskriet divus pusmaratonus ar nedēļas atšķirību, it īpaši ņemot vērā, ka Rīgas pusmaratons ir tikai dienu vai divas pēc ielidošanas Latvijā, kas nozīmē, ka adaptēties es noteikti nepaspēšu. Kaut kā jau piebeigt noteikti varētu, bet cik ļoti pēc tam būtu jācieš un vai ir tā vērts? Vēl jau ņemsim vērā to, ka Miķ tikai šosestdien apritēs 2 mēneši, nav tā, ka es tagad būtu labākajā formā, pat 5km nogurdina. Tādas pārdomas. Bet nagi niez, niez.