hipopotama pieraksti

Man šaaausmīgi patīk, kā Emīlija mani sagaida dārziņā vai sporta zāles bērnu klubā - viss tiek nomests zemē, pārlaimīgs izsauciens: "Mamma!" un viņa skrien ar visu spēku, līdz iekrīt man rokās/apķeras ap kājām. Katru reizi. Un nav jau tā, ka viņai nepatiktu tajā dārziņā vai bērnu klubā - es esmu pavērojusi viņu pirms tam: spēlējas, smejas, ar citiem bērniem mēģina runāties. Bet tas izsauciens riktīgi silda manu sirdi.

Vispār viņai bija kaut kāds izaugsmes paleciens - pagājušā nedēļā kļuva ļoti komunikabla, runājās gan ar manu mammu skaipā, gan playdate ar citiem bērniem kaut kā aktīvāk ņēmās (ļoti labi strādā ierosinājums - paņem Aleksi aiz rokas un ved uz durvīm. Tad viņi abi rociņās tiešām paklausīgi tipina uz durvīm, nav nekādu "Hmmmmm, paskatīsimies, kas šajā grāmatplauktā paslēpts..." (ar Aleksi bieži vien tiekamies lielajā grāmatveikalā, tur ir vilcienu galds un lego galds, nu, un grāmatas, pats par sevi)). Pagājušajā nedēļā pārsteidza spēja sazināties ar vienu četrgadīgu meitenīti: bijām aizgājušas uz bērnu telpu, kur ir arī lielie kluči. 4-gadīgā meitenīte būvē torni, Emsītis uzreiz metas palīgā. Sākumā meitenīte saka - nē, nē, nē. Emīlija sāk piestrādāt par kluču padevēju. T.i., meitenīte ceļ to torni, bet Emsītis pienes klučus. Laika gaitā viņa uzdienējās tik tālu, ka, kamēr tornis ir pietiekami zems, jaunos klučus virsū liek Emīlija un klučus padod meitenīte, bet, kad tornis paliek par augstu, lomas tiek mainītas. Māte lepna :D

Vēders kļuvis pavisam grūts. Naktīs nevaru pagulēt, sāp gurni un kuņģi dedzina nu jau visu dienu, ne tikai vakaros. Guļu gandrīz sēdus. P brīnījās - kāpēc šoreiz ir tik grūtāk? Bet tad es patina filmu atpakaļ un atcerējos, kā ar E vēderā es gāju gullet šūpuļkrēslā un kā mēs nenormāli bieži gājām uz kino, jo tur tie krēsli ir tik ērti, ka es varēju forši pagulēt... 3 minūtes un es esmu atlūzusi :) Vispār jau žēloties nevajadzētu - tāpat uz zāli ik pa brīdim spēju saņemties aiziet (tiesa gan, beidzot nenoturējos un nopirku grūtnieču jostu) un ir jau arī labās dienas, bet grūti ir gan. Es nevaru sagaidīt, kad mēs būsim četri. Tik jocīgi tomēr.

Tomēr neizturēju līdz diviem gadiem: vakar sāku un šodien turpinu dot E 10 minūtes dienā pie ekrāna. Īstenībä jau mazāk - vakar viņa skatījās, kā Lupatiņi mazgājas, bet šodien - Nikno lapsēnu maršu un Joka pēc alfabēts (t.i., apmēram sešas min). Beidzot jāsakārto iPad un jāsaliek attīstošās aplikācijas.
Viņa tik aizrautīgi smējās! Labi, ka neprasa vēl - pasaku, ka skatīsimies rīt atkal, un tad viņa grib plastilīnu (un es varu mierīgi ierakstīties cibā, jo E atjauno sniegaplastilīnvīram roku. No sarkanā un dzeltenā pamazām veidojas oranžs plastilīns).