hipopotama pieraksti

Bērniņš guļ uz muguras, saķēris kājas rokām un uz maiņām saka kukū, ņau un jeeeei! Priecīga. Dārziņā neesot nemaz raudājusi; kad P viņu veda, arī esot ieraudājusies tikai tad, kad apsēdās pie galda.

Citās ziņās - vai nu es palieku traka, vai cilvēki pasākuši braukt bīstamāk. Pēdējo divu nedēļu laikā vienreiz man gandrīz uzskrēja virsū dūda, kas nepamanīja savu sarkano, savukārt vakar pie 110km/h mani taranēja cita dūda mikriņā. Abos gadījumos viss kārtībā, bet palika skērī - ja nu es esmu tā, kas visu sajaukusi un patiesībā es tizlojos ar mašīnu? Ar šitām grūtnieču smadzenēm nebūtu brīnums. Tiesa gan, es mēģinu to ņemt vērā un braucu ekstra uzmanīgi, tikai aizkaitinos gan viegli.

Dažreiz ir vieglāk neapzināties, kā pietrūkst. M&M ciemošanās baigi asi atstāja nospiedumu par to, kā man pietrūkst draugu un ģimenes.
Un tajā pašā laikā man ir šausmīgi bail domāt par un plānot atgriešanos, jo mans cv izskatās pēc kakas un man liekas, ka es vairs neprotu strādāt.