hipopotama pieraksti

Bērniņš pirmo reizi šodien pusi dienas (4h) pavadīja bērnu dārzā. Turpmāk tā būs 2x nedēļā, lai māte var mazliet paspēt atpūsties, paknibināt nagus un noepilēt kājas izmazgāt grīdas un sataisīt ēdienus. Pirmās divas stundas esot bijusi priecīga un spēlējusies ar mantiņām, bet tad sapratusi, ka manis nav, gājusi pie durvīm, raudājusi un meklējusi. Kaut kādā brīdī esot nomierinājusies, sākusi spēlēties ar citiem bērniņiem, tad atkal paraudājusi, tad paspēlējusies. Kad es ierados viņai pakaļ, visnotaļ apmierināts bērns ar galīgi netīru muti sēdēja pie spageti-vistas, brokoļu un ananāsu šķīvja. Man bail, ka es viņai nemaz neesmu tik ļoti vajadzīga. Bail un gribas palaist arī vaļīgāk, bet kā lai atrod to robežu, kur nesmacēju ar savu klātbūtni, bet arī nepazaudēju?

Ikdienas atskaites lapā Ms.Humaira ierakstīja tā:
"Emiky had a very good today. She loves to play with the toys outside in the playground. She danced to music & also listened to stories at group time. She played with her friend Paige. Emily had a great day. She loves the new playground."
Otra audzīte - Ms.Sayra - man patīk labāk, tāpēc priecājos, ka rītos ir viņas maiņa. Ms.Humaira ierodas tikai ap 10-11 un tad viņas ir abas kopā.
Braucu prom no dārziņa un riju asaras, tik grūti tomēr atstāt mazo zaķi vienu pašu. Un nez, kuram ir grūtāk - viņai vai man.

Ar Emīliju vēderā es biju raudulīga, toties tagad - neciešama un riebīga. Cilvēki kaitina un es jūtu, kā manī uzplaukst mizantropija.