bet, kad beidzot kājāmgājējs...
šodien mācījos ar kajaku braukt. Līdz šim biju apmēram divas reizes uz tādiem zvēriem paskatījusies, vispār forši. Divas reizes iešūpājos un apmetos apkārt, viss normāli - tikt pēc tam iekšā ir ok un tā, bet tā iekrišana ūdenī gan ir baigais šoks. Nez, vai ar laiku tas pāriet?
Vēl mācījos braukt arī ar mašīnu. Tās gan ir briesmas, īpaši, ja māca otrā puse (trešā trešdaļa, ja mašīnu arī ierēķina kā līdzvērtīgu daļu): baigi nepatīk, ka kaut kas nesanāk - un tā vairākas reizes pēc kārtas. Un tad vēl es nesaprotu, kā tas nākas, ka ar Daces mašīnu man sanāca daaaudz labāk, bez raustīšanās un tā, bet tagad - še tev! Un nevarētu teikt, ka nervozitāte par performanci šo performanci uzlabotu, haa haaaaa.