progress, Emīlijas diendusas
Šodien pusdienlaiks jau daudz vieglāks - noskatījāmies itsy bitsy spider un five little monkeys, prasīja vēl, es teicu nē. Prasīja ēst, es teicu - pēc gulēšanas. Apraudājās, bet ne vairs tā histēriskā šņukstēšana, vairāk skata pēc, apgūlās, skatījās uz mani, aizmiga mierīgi. Nu jau guļ vairāk kā 1:40, pat brāļa kliegšana pie pamperu maiņas nepamodināja (kā vakar). Es arī minūtes 20 nošņācu, līdz brālis prasījās maināms.
Šķiet, ka atteikšos no voluntierēšanas parent-baby grupā; viens ir tas, ka es īsti nejūtu savu nepieciešamību tur - viens cilvēks arī var tikt galā diezgan ok, mazliet vairāk iespringstot varbūt un šodien, piemēram, es tāpat nekā īsti nedarīju, jo Miķelis gribēja ēst un tad bija jāmaina pamperis, līdz jau cilvēku gūzma bija noskrējusies un tad no mums divām tik un tā jēga maza. Otrs ir tas, ka es jau tā nedabūju izgulēties - ja es būtu saprātīgāka, varētu šo laiki veltīt miegam. Nu, un trešais - ja es neeju voluntierēt, varu skriet.
E pamodās.
Šķiet, ka atteikšos no voluntierēšanas parent-baby grupā; viens ir tas, ka es īsti nejūtu savu nepieciešamību tur - viens cilvēks arī var tikt galā diezgan ok, mazliet vairāk iespringstot varbūt un šodien, piemēram, es tāpat nekā īsti nedarīju, jo Miķelis gribēja ēst un tad bija jāmaina pamperis, līdz jau cilvēku gūzma bija noskrējusies un tad no mums divām tik un tā jēga maza. Otrs ir tas, ka es jau tā nedabūju izgulēties - ja es būtu saprātīgāka, varētu šo laiki veltīt miegam. Nu, un trešais - ja es neeju voluntierēt, varu skriet.
E pamodās.