A varbūt vnk jābeidz uzdod bezgalīgos Kā mēs te nonācām? Kas pie tā vainīgs? Kā mums tagad jājūtas? un Kas mums tagad jādara? sērijas jautājumus, jo, patiesību sakot, konkrētas atbildes jau nevienam nav, līdzīga vilšanās droši vien varētu būt aizdodoties pie psihologa un pirmajā seansā nesaņemot atbildi uz Nu kāpēc man tā neiet?!, bet tā vietā delikāti iesaiņotu norādi strādāt ar sevi.
Varbūt vnk jāsarunājas, reizēm jāpaklačojas, normāli, cilvēcīgi, ar cieņu un pašcieņu, un pašironiju, nu tā, lai pašam tas šķistu vismaz interesanti. Un vnk jāignorē jau pārekspluatētie viedokļu arhitekti, ar savu iepriekšparedzamo un jau apnikušo style, kam, šķiet, tic( vai vismaz cer) vēl tikai viņu klienti, ar feikotajiem viedokļiem "kampaņas ietvaros" un "skandalozajām" vēlīnajām atklāsmēm. Nu it kā viņu nebūtu, vismaz manā pasaulē, svinīgi solos.