Bet ir tomēr lietas (un tas priecē), kuru esību nevar apdraudēt nekas, ne krīzes, ne dabas katastrofas un ne pandēmijas, piemēram, Baltijas jūras majestātiskais cēlums, zvaigžņotā debess virs mums un mana klasesbiedra ikdienas mīlas dzejolis FB. Tiešām, ik dienas viņš nopublicē vienu mīlas (un vienmēr tieši mīlas!) dzejoli, un neatceros, kad kaut kas viņu būtu traucējis to izdarīt.
Šodien, piemēram, bija šāds (fragments):
Laime jau neprasa daudz,
Vien nepārstāt mīlēt,
Kādu,
Ar ko kopā ļauts zvaigznēs,
Kā kafijas biezumos,
Rītdienu zīlēt.
Ar ko kopā ļauts smaidīt un smiet,
Kā putni un vardes dzied.
Ar ko kopā ļauts runāt un klusēt,
Par lietām, kas iet,
Bet nepāriet.
(Bet tam jau nav nozīmes, piemēram ir ilustratīva nozīme.)
Šorīt es uz to pēkšņi paskatījos, kā smejies, citām acīm.