: Istaba ar skatu
Jau otro dienu rezidences pagalmā (Nous veillerons à ce que cette manifestation ne trouble pas votre résidence!) notiek solidaritātes festivāls ar bēgļiem NO FRONTIERS, ko rīko kādas mākslas skolas studenti. Divas dienas tika būvēta skatuve un teltis, vakar, kad nācu mājās ap deviņiem vakarā, tur dirnēja pārdesmit franču jauniešu ar aliņiem. Tagad spēlē kāda afroamerikāņu grupa - tiešām laba, un festivāla auditorija ir pieaugusi līdz kādiem 50-60 skatītājiem, tostarp ap 20 ir arī afroamerikāņi - nezinu vai bēgļi, bet tādi aizkustinoši, drusku mulsi pusaudži, kas turas nomaļus savā bariņā. Viņiem pa vidu kā reaktīvā raķete iebrāžas kāda hiperaktīva gaišamtaina dāma, iespējams, pasākuma organizatore, un dara visu, lai jaunie cilvēki "justos labi" - metas viņus apkampt un bužināt, velk aiz rokas dejot skatuves priekšā un, kad puiši mulsi izvairās un izritinās no viņas skāviena, tad, tā teikt, rāda piemēru - izteiksmīgi dejo viena pati, gurnos šūpdamās un mētādama pa gaisu rokas. Nē, viņa nav ne iedzērusi, ne salietojusies. Iespējams, tā viņa iztēlojas afrikāņu dejas manieri un viņai tas šķiet cool. Iespējams, tas viņai asociējas ar brīvu, draudzīgu un no fronteirs uzvedības stilu. Nu, un kad melnādainie jaunieši (ne jau dāmas, bet mūzikas ritmu atraisīti) beidzot pieceļas un sāk kustēties mūzikas ritmā, visiem momentā ir skaidrs, kuram šeit vajag un kuram nevajag dejot.
UPD Ekspersīvā dāma ir pazudusi, spēlē kāda franču eletroniskās mūzikas grupa, un viņi visu tur priecīgi dejo, kādi 50 festivāla jaunieši.
Tags: paris
Jau otro dienu rezidences pagalmā (Nous veillerons à ce que cette manifestation ne trouble pas votre résidence!) notiek solidaritātes festivāls ar bēgļiem NO FRONTIERS, ko rīko kādas mākslas skolas studenti. Divas dienas tika būvēta skatuve un teltis, vakar, kad nācu mājās ap deviņiem vakarā, tur dirnēja pārdesmit franču jauniešu ar aliņiem. Tagad spēlē kāda afroamerikāņu grupa - tiešām laba, un festivāla auditorija ir pieaugusi līdz kādiem 50-60 skatītājiem, tostarp ap 20 ir arī afroamerikāņi - nezinu vai bēgļi, bet tādi aizkustinoši, drusku mulsi pusaudži, kas turas nomaļus savā bariņā. Viņiem pa vidu kā reaktīvā raķete iebrāžas kāda hiperaktīva gaišamtaina dāma, iespējams, pasākuma organizatore, un dara visu, lai jaunie cilvēki "justos labi" - metas viņus apkampt un bužināt, velk aiz rokas dejot skatuves priekšā un, kad puiši mulsi izvairās un izritinās no viņas skāviena, tad, tā teikt, rāda piemēru - izteiksmīgi dejo viena pati, gurnos šūpdamās un mētādama pa gaisu rokas. Nē, viņa nav ne iedzērusi, ne salietojusies. Iespējams, tā viņa iztēlojas afrikāņu dejas manieri un viņai tas šķiet cool. Iespējams, tas viņai asociējas ar brīvu, draudzīgu un no fronteirs uzvedības stilu. Nu, un kad melnādainie jaunieši (ne jau dāmas, bet mūzikas ritmu atraisīti) beidzot pieceļas un sāk kustēties mūzikas ritmā, visiem momentā ir skaidrs, kuram šeit vajag un kuram nevajag dejot.
UPD Ekspersīvā dāma ir pazudusi, spēlē kāda franču eletroniskās mūzikas grupa, un viņi visu tur priecīgi dejo, kādi 50 festivāla jaunieši.
Tags: paris