:
Lasu Lešinska "Starp divām pasaulēm", un, par spīti kolosālajam vēsturiskajam materiālam, tekstā kaut kas atgrūž. Tā nicinošā, morāliskā pārākuma sajūta par saviem, lai kā nu nebūtu, bet - tomēr darbabiedriem. Takš tomēr vienu lietu darīja, vai nav vienalga priekš tādas darīšanas, vai ar uzticību, vai naidu, vai vienaldzību sirdī. Darīšanas rezultātu jau tas nemainīja. Atceros, kam vēl bija tāda aroganta rakstīšanas maniere - Grūtupam tāda bija, lasīt negribējās. Vakarā klausos "komjauniešu dzejnieka" (IL) epifānijas, un pasaules kārtībā atkal kaut kas sagrupējas man pieņemamā kārtībā.