Mīlestībā neviens nav pieaudzis.

Nekad nerunā. Sūti puķes. Bez vēstulēm. Tikai puķes. Tās aizsedz visu. Pat kapus.

- Bet Tev nevajag mani gaidīt. Nekad. Ir briesmīgi kaut ko gaidīt.
- To Tu nesaproti. Briesmīgi ir tad, ja nav neviena, ko gaidīt.

Sievietes vajag vai nu dievināt, vai pamest. Viss pārējais ir nieki.

Man patīk, ja cilvēks nopietni pārspriež kaut ko tādu, par ko viņam nav ne mazākās sajēgas. Tas ir uzmundrinoši, tik bērnišķīgi. Speciālistu runas vienmēr ir garlaicīgas.

Darbs – drūma mānija – mūžam ar ilūziju, ka vēlāk kādreiz būs citādi. Nekad nebūs citādi. Komiski, ko cilvēks dara ar savu dzīvi.

Katrs nemitīgi tiecas mani audzināt. Un katrs zina visu labāk par mani. Un, klausoties šajās gatavajās receptēs, varētu domāt, ka laimes jau visur papilnam. Bet tā nemaz nav. Cilvēki prot lieliski izplānot visu – citiem.

Es nezinu. Bet ļoti iespējams, ka būtu mazāk karu, ja cilvēki tik ļoti negribētu pārliecināt cits citu par savas personiskās patiesības pareizību.

Mēs, cilvēki, esam dīvaini radījumi. Mēs kautrējamies savas jūtas paust cits citam, kaut esam labi draugi, – un bieži vien slēpjam tās arī no sevis.