Reizēm tiešām liekas, ka es pati sevi nogalinu savā prātā.
Visu laiku sev jāatkārto, ka viss ir kārtībā, bet man ir trauksme, nožēla, kauns, stress, bailes.
Un visas šīs emocijas iet uz riņķi... Tas ir tik briesmīgi, ka es neatļauju sev nomierināties.
Tāpēc, ka vāru sūdus.
Sestdien, bija tik jautrs vakars pie manas vienīgās īru draudzenes, but i keep self-sabotaging our friendship.
Detaļās negribu ieslīgt, ko es tādu izdarīju/pateicu, jo gribu tikai aizmirst.
Par laimi viņa mani nekritizē, tikai ļauni un sarkastiski pajoko. Es ticu, ka iekšā viņa ir nedaudz vīlusies manī, bet viņa neienīst.
Viņa saprot. Par to es viņu mīlu. Nebūtu man viņas šeit, es galīgi sajuktu prātā bez draugiem, tāpēc esmu neizsakāmi pateicīga, visumam, ka esam draugos.
Es ļoti ceru, ka neko turpmāķ vairs nesačakarēšu. Man jau liekas, ka viņa zina, ka es sevi māku vislabāk nosodīt.
Es katru dienu sev pārmetu, dusmojos, slīgstu kaunā un pāranalizēju, kas pie velna notika.
Nekas, traģisks nenotika. Es vienkārši pārspīlēju un jūtos nožēlojama.
Dzīve iet uz priekšu un jātiek man tam pāri, kā es nezinu, bet laiks parādīs.
Pārākdaudz satraucos, ko citi par mani domā kopš dzīvoju šajā mazpilsētā, dzīvojot Rīgā man bija rupji sakot, pohuj.
Tagad , paldies māsai, ka iebaidīja, ka man ir ļoooti jāseko savām darbībām un vārdiem, jo mazpilsētā visi runā viens par otru, jo viens otru pazīst.
Ja godīgi, mani tas kaitina. Es gribu būt es.
Nepārspīlēti runājot, es šeit tiešām mūžīgi nepalikšu.
Gads, varbūt divi. Atgriezīšos mājās.
Man pietrūkst mana ne-bioloģīskā ģimene.
Ar bioloģisko ģimeni ir labi, bet sarežģīti, viņi mani līdz gala nesaprot.
Savādi, ka dzīvē tā notiek.

***
"Do you seem satisfied within yourself
Cause there was sometimes in my life
Where I have to cut the strings loose
I didn't know what to do
I couldn't see the beautiful world
That was in front of you
And I was begging for forgiveness
But I couldn't forgive myself
And I was screaming out for help

It was murder to the mind
There was blood on my hands
Fire in my soul"