.. bet savā ziņā mazliet esmu.
Jopcik, cik ilgi nav rakstīts šeit.

Vairāk kā gads pagājis un atstāju savu cibu uz diezgan skumjas nots.
Neskatoties uz bēdīgām lietām, pa šo gadu ir daudz kas labs noticis.

Es apprecējos! Pagājušo gad augustā.
Bija forša, dārga, bet nereāli jautra ballīte. Paskrēja gan nenormāli ātri, es laikam tagad saprotu, kapēc ir cilvēki, kas kāzas svin 3 dienas!
Ja godīgi, es nemaz nedomāju, ka precēsimies. Vīrs mani ļoti nošokēja 2023.gadā, kad bildināja, jo mēs bijām runājuši, ka ne viņam, ne man doma par kāzām nesaista.
It īpaši tādēļ, ka neesam tradicionāls pāris, neplānojam bērnus, neesam monogāmi. Vārdu sakot, mūsu vērtības ļoti atšķiras no tradicionālās "normālās" sabiedrības.
Kā vīrs teica, viņš vienu random dienu pamodās un saprata, ka mēs būsim kopā mūžīgi un ka grib bildināt.
No praktiskā viedokļa, jā apprecēties bija laba ideja. Jo mēs tomēr esam partneri visās dzīves jomās.
Vai es gribēju vilkt baltu kleitu un kaut kādas kazu tradīcijas? -Nē
Tāpēc, visu pasākumu plānoju pati un ja godīgi ļoti lepojos ar iznākumu un to cik mīļa atbalsta sistēma man ir apkārt.
Protams, bija lietas par kurām es piespiedu kāju pie zemes un savai konservatīvajai ģimenei pateicu, ka nē nebūs un to un to nedarīsim.
Man laikam ir palaimējies, ka mana ģimene un vīra ģimene nav kaut kādi psihi cilvēki, kas uzspiež savas morāles/vērtības/tradīcijas.
Mūsu ģimenes varbūt nekad nesapratīs mūsu domāšanu, bet neuzspiedīs savu. Kā man mamma saka, galvenais, ka mēs esam veseli un laimīgi.

Kas vēl labs noticis, ir ceļots. Karjerā ir izaugsme, skola ir teju cauri, man jāsaņemās pabeigt tas stulbais bakalaurs.
Man tik tik ļoti negribās, bet čerež ņemogu ir josta jāsavelk tuvākajās nedēļās jāsarauj gali. Negribās, tāpēc, ka es no sirds neatbalstu šādu izglītības modeli, kur ir jāraksta stulbā akadēmiskā valodā par manu pētījumu, lai iegūtu beigās atzinību (pierādījumu), ka esmu kaut ko iemācījusies 3 gadu laikā. Ir tik daudz savādāku veidu kā parādīt savas zināšanas.
Man akadēmiskā valoda izraisa naidu, es labāk stundu novāvuļošu par savu pētījumu nekā uzlikšu to uz papīra.
Būsim arī godīgi, kurš mūsdienās lasa 30-50 lappušu garu diplomdarbus, kas nav iesaistīti universitātes darbā? Es atradīšu video, prezentāciju, izlasīšu abstraktu, bet ne visu akadēmisko poēziju. Nu nevienam tas nav vajadzīgs. Kritiskās domāšanas spējas var demonstrēt arī savādāk.

Neskatoties uz manu naidu pret universitāšu izglītības struktūru, es tomēr pēdējos eksāmenus noliku. Līdz ar to man nav izvēles nepabeigt diplomdarbu. Rupji sakot pusotrs mēnesis palicis, daudz kas vēl jāizdara, bet pa vidam man ir mini atvaļinājums uz Latviju.
No vienas puses negribās un varbūt nevajadzētu braukt uz LV, no otras, man pietrūkst mani tuvie draugi. Gribas vienkārši izkratīt sirdi, pasmieties, būt kopā.

Mentāli ir grūti saņemties. Man maija beigās bija pamatīga izdegšana ar darbu un skolu viss bija tik intensīvi, ka es tiešām mentāli biju kaut kur pazudusi.
Tagad es īsti nezinu vai esmu atguvusies vai man vienkārši pakaļa deg, jo termiņi uz darba nodošanu spiež.
Es ļoti, ļoti gaidu to atvieglojuma sajūtu, kas viss šis skolas murgs būs beidzies.
Tad protams, nāks citi pienākumi, kas radīs stresiņu, BET es zinu, ka tas nevilkisies 3 gadu garumā, ka šīs studijas.

Gribās arī atgriezties šeit un runāt par visu un neparko :)