Damn
13 Aprīlis 2020 @ 11:55
mīļā, ciba...  
Ak, cik sen nav nekas rakstīts...
Šeit.
Kladē, joprojām rakstu, bet šeit, nav cēlusies roka, dažādu iemeslu dēļ, varētu jau aizbildināties ar to, ka laika nebija utt, bet tie visi ir tikai attaisnojumi.
Teikšu, kā ir. Bija slinkums, tāpat liekas, ka šī vieta ir mazliet pamirusi.
Vismaz tos cilvēkus, kurus agrāk lasīju, no visiem aktīvi ir tikai 2, varbūt 3. Žēl.
jo savā ziņā arī tas, ka citi bija aktīvi šeit mudināja vairāk rakstīt.
Tagad ir laiks un iedvesma. Ir jaunas prioritātes, vērtības un mērķi dzīvē.

Sapratu to, ka pēdējos 2-3 gadus biju kaut kādā dīvainā depresīvā stadijā.
Joprojām man ar to galviņu nav īsti kārtībā, es to jūtu un apzinos.
Bet es ar sevi strādāju un tik daudz strādājusi pie sevis, kā es to esmu darījusi kopš pagājušā gada septembra, nebiju nekad.
Un to var pamanīt. Ne tikai vizuāli (jo nometu 15 kilogramus), bet arī raksturā, cilvēki izsaka komplimentus un saka,
ka var just no manis daudz lielāku pozitīvismu no manis nākam nekā iepriekš. Man par to ir liels prieks un tas motivē neapstāties ar sevis pilnveidošanu.
Nekad nebiju nostādījusi savu fizisko un mentālo veselību 1.vietā.
Tagad ir savādāk. Tā ir mana prioritāte.
Aj dzīve ir viena sarežģīti vienkārša lieta. Visa šitā vīrusa situācija arī ir traka, bet cerams, cilvēcei kā tādai nāks par labu.
Interesanti bija arī palasīt savus vecos ierakstus un mēģināt saprast, par ko es īsti rakstīju.
Secinājums viens, neparko super būtisku, tāda sapņaina, mākoņos dzīvojoša meitenīte vien biju.
Tik dīvaini arī apzināties kā šis mazais cilvēciņš (es), ir mainījies 10+ gadu laikā.
Laikam varu atzīt, ka pieaugu. Joprojām turpinu augt un ceru, ka turpināšu rakstīt, lai varu atskatīties uz savu progresu vēl pēc desmit gadiem.
Šī vieta tomēr ir bijusi tuva sirdij gan 17 gados, gan tagad savos 27 gados.
Jāuztur dzīvība šeit un jāatver jauns posms savā sviesta cibā.