Damn
14 Augusts 2016 @ 22:43
12.augusts - zvaigžņu lietus.  
Viena no patiesākajām naktīm manā mūžā.
Jāsāk jau noteikti ar to, ka pārvarēju savas bailes no jūras naktī.
Man vienmēr ir bijis mazliet bail no saviem sapņiem un murgiem it īpaši, jo tie mēdz arī piepildīties.
Būšana pie jūras naktī bija viens no maniem psiholoģiski smagākajiem murgiem.
Nekas pat tāds nenotiek tajā murgā, vienkarši fakts, ka tas murgs man atkārtojās gadiem ejot.
Katru reizi murgā esot es zināju, kas notiks talāk, es zināju, ka esmu pati savā murgā.
Līdzīgi kā savā pagātnē.
Pirms 6-5 gadiem, es jau tad zināju, kas es esmu un kāda ir mana iekšējā pasaule.
Es jau tad visu analizēju vairāk nekā man vajadzēja varbūt, jo tas daļēji mani noveda pie attiecīgajām sekām.
Es pati atļāvu sevi padarīt aklu un noskatījos uz to no malas.
Zvaigžņu lietus pie jūras bija tik skaists. Es zvaignes mīlu un mīlēšu mūžīgi.
Tās ir manas laimes dzirkstelītes virs manas galvas un šādas naktis vienmēr ir īpašas, bet šī bija visīpašākā.
Nakts, kurā es atklāju sevi kā baltu trīcošu lapu un viņš man atklāja savu patieso seju.
Mēs neviens neesam līdz galam labsirdīgi, kā arī neesam līdz galam patiesi ļauni.
Jo viss, kas cilvēks tu esi, tu gribi būt balansā un harmonijā ar sevi.
Bez ļaunuma un labuma mikšļa tur neiztikt. Tā apziņa un visas zvaigžņotās atklāsmes, kas nāca pār mums padarīja
mani TIK neizsakāmi laimīgu tagad.Protams, attiecīgajā mirklī,kad dzirdēju savas pagātnes otru pusi un atcerējos lietas, kuras mana iluzionistiskā apziņa izvēlējās aizmirst,nekad neatcerēties, lai realitāte nesāp, man sāpēja. Tika uzplēstas manas neapārstētās brūces, bet no sākuma, jo vienmēr pirmā reakcija būs skaļš Au, bet pēc tam jau paliek vieglāk un tu saproti, ka tā ir tikai šķeba, skrāpējums un cik labi, ka esi dzīvs.
Vislabākais kas tādā brīdi notiek, ir tas, ka es atvēru savu trešo, ceturto, piekto un kas zinu varbūt vēl sesto aci/prātu, saucat kā gribat.
Es zinu, to ko man bija sāpīgi dzirdēt vienu stāstu citādākā versijā, bet es cienu to, ka kopā izzinājām patiesību.
Jo tagad, es dievinu to brīvības garšu sev mēles, dievinu to atklāsmi, ka es nedzīvoju vairs ilūzījās vai šizofrēniskos sapņos.
Es dzīvoju un esmu te un tagad. Es lepojos par to cik spēcīgs raksturs man palicis.
Es apbrīnoju un no visas sirds cienu savus patiesos un brīnišķīgi atklātos draugus. Jo tādi cilvēki ir paši labākie, tie spēj tevi kā draugu padarīt stiprāku un ļoti, ļoti iedvesmot^^
Jo visur, pilnīgi visur uz šīs planētas Zeme ir FAKE cilvēki, viņi dzīvo FAKE dzīves un izveido FAKE atiecības.
Citi cilvēki tik ļoti nedomā un viņiem ir labi, ir labi būt neīstai marionetei un sekot pūlim, izdomātām vērtībām, pašiem palikt par izdomātiem tēliem.
Es nekad neaizmiršīšu zvaigžņu lietus sarunas, silto tēju ar ābolkūku, ledusauksto sidru, cigaretes, skaisto vētru ar zibeni jūrās dziļumā un arī pirmo drēgno saullēktu šovasar.
Man ir vārdos neaprakstāms prieks, atvieglojums, pašapziņas augšāmcelšanās un harmonija pašai ar sevi.
Es vienmēr respektēšu skarbo patiesību vairāk nekā saldus melus, pat ja tie ir baltie meli. Meli ir un paliek meli.
Esmu ieguvusi tik daudz savā īsajā mūžā, tiešām tik daudz, cik citi līdz pat vecumdienām neiegūst tik daudz.
Neizplūdīšu vairs paplašinātajos teikumos un teikšu ļoti vienkārši, bet no visas sirds un dvēseles
PALDIES milzīgs, ka esi man patiess draugs. :)