Es nezinu, kas manī ir iesēdies, bet man prasās:
1) pēc iespējas vairak sevi nodarbināt ar pienākumiem
2) vēlos sajust muļķīgo romantiku, ah nu neizdodas man noslēpt savu neglābjamās romantiķes dabu.

Tā lūk vakar tapa man visromantiskākais dzejolis ever.
Šoreiz arī nopublicēšu (pirmo reizi dzīvē) :))

Vai es par atklātu esmu,
Ja zinu savu jūtu nastu?
Es dienas skaitīt sāku
Kopš pie Tevis es nācu

Vai atceries tās zvaigznes,
Kas pavedināja mūs?
Tavas acis mirdzēja spožāki
Un skūpstu Tu man dāvāji.

Toreiz laiks tik krasi mainījās
Un mūsu elpas apstājās
Mūs u pirksti savijās
Un līdz rītam vairs neatpinās

Šī kaisles ķīmija
Man mistikavien bija
Bet laikam skrienot es
Atradu šīs atbildes.