Sestdienas rītā bija apzinātais sapnis. Biju Ķengaraga dzīvokļa vidējā istabā. Sākumā, kad sapratu, ka esmu sapnī, kļuvu ļoti eksaited, un sapnis sāka plūst prom, uz mirkli pilnīgi izzuda bilde, bet tad izmantoju LaBerge metodi un sāku strauji berzēt rokas, un tad attēls atgriezās. Jutos, kā atradusi durvis uz Nārniju. Viss bija ļoti detalizēts un īsts, tikai ar jokainībām, no kurām smieklīgākā bija grāmatu muguriņas, kas mainījās uzreiz pēc tam, kad biju izlasījusi nosaukumu (nosaukumi bija diezgan random vārdu salikumi - vai par sapņiem atbildīgās smadzeņu daļas tā uztver grāmatas, kā bla bla bla, kas visu laiku mainās?). Gribēju pamēģināt telekinēzi, un tas arī izdevās. Sākumā gribēju pakustināt televizoru, bet tas diez kā nepadevās, tad nolēmu pamēģināt sākumā ar mazākiem priekšmetiem, kā šķēres, un tas sanāca. Tad ķēros pie aizvien lielākiem (kas kaut kā organiski uzradās, it kā es būtu Harija Potera Vajadzību istabā). Priekšmeti gan visu laiku slīdēja zemē, bet viņus viegli varēju atkal uzšūpot augšā. Tad sāka zvanīt mans stulbais modinātājs. Pamodos ļoti laimīga.

UPD. Aizmirsu vēl vienu detaļu - pa vidu man zvanīja I., un es pacēlu klausuli, vienkārši, lai dzirdētu, ko "viņš" man grib teikt. "Viņš" tikai gribēja zināt, kur es esmu, un pateikt, ka mīl. Nestāstīju, ar ko nodarbojos, jo sapratu, ka tas nav īstais I., un gribēju atgriezties pie priekšmetu lidināšanas. Bet tā ir viena no foršajām lietām apzinātajos sapņos, ka turpina uzrasties viss kaut kas random un negaidīts, arī tad, ja tu it kā visu daudzmaz kontrolē.