|
[10. Maijs 2007|14:25] |
vispār es vislaik neticēju konceptam "dzīve paiet garām", bet kad krustojumā mašīnā redzi jautru draugu kompāniju, kas kaut kur dodas, vai cilvēus, kas lēni velkas, lēni skatās, lēni vēro. es domāju par savas eksistences paradigmu. tā ir "viss krīt no rokām ārā". nositu savai vismīļākai krūzei osiņu, cik gan reti tā ir kritusi ar osiņu pret zemi, visu 5 gadu laikā nevinu pašu |
|
|