| |
[10. Maijs 2007|14:25] |
|
vispār es vislaik neticēju konceptam "dzīve paiet garām", bet kad krustojumā mašīnā redzi jautru draugu kompāniju, kas kaut kur dodas, vai cilvēus, kas lēni velkas, lēni skatās, lēni vēro. es domāju par savas eksistences paradigmu. tā ir "viss krīt no rokām ārā". nositu savai vismīļākai krūzei osiņu, cik gan reti tā ir kritusi ar osiņu pret zemi, visu 5 gadu laikā nevinu pašu |
|
|
| |
[10. Maijs 2007|14:30] |
|
vienīgias veids, kā man patīk dzīvot, ir ģimene. pārējos cilvēkus es nespēju iztēloties kā tādus, kas neaiziet. ar draugiem joprojām ir grūti. es noteikti esmu ģimenes cilvēks |
|
|
| |
[10. Maijs 2007|14:39] |
|
pēkšņi kļuva sevis tik žēl. par to, ka dažās lietās neatzīstu pati sev, ka esmu galīgi padevusies. nu nesanāks no mani cit nekas kā tikai viens sūda ierēdnītis. gudrās grāmatas nav laika lasīt |
|
|
| |
[10. Maijs 2007|15:06] |
|
lielāko daļu vārdu lietoju intuitīvi |
|
|