daims
......:: ....:.

November 2007
        1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30

Kauns

Kauns. Es nekad tā īsti nebiju izjutis kaunu, vienmēr esmu bijis lepns par to kas es esmu, bet nekad neesmu zaudējis degsmi kļūt labāks. Pat ja kādreiz dzīvē gadījās kāds apkaunojošs moments, es tam pagāju garām ar vieglu „tā vienkārši sanāca, tur neko nevar darīt!” uz lūpām. Bet vakar tas viss mainījās... Man bija kauns par pilsētu no kuras es nāku (par pilsētu, kuru es tik ļoti slavēju vienmēr un visur), par cilvēkiem (tā sauktajiem „draugiem”), kas man bija apkārt, par sevi (par pēdējo kas man šai pasaulē būs atlicis). Un savāds iekšējs nemiers mani turpina vajāt, bailes un kauns runāt ar cilvēkiem, kuri ir sāpināti. Nevēlēšanās runāt ar cilvēkiem ,kuri sāpināja. Savādā sajūta mani pārņem kā krustnesi, kurš atgriezies mājās bez uzvaras, saņem gan tautas, gan Dieva piedošanu, bet nespēj saņemt piedošanu no vissvarīgākā cilvēka, no paša...

Comments

Gaidu detalizētāku situācijas aprakstu

Es rīkoju dzimšanas dienas pirti, un kā jau varēja gaidīt salikt baru tukumnieku un baru rīdzinieku vienā telpā nav īpaši gudri, bet viņi varēja vismaz pacensties vienu vakaru, VIENU, būt mierīgi vismaz, bet laikam esmu savtīgs, ja gaidu tik daudz...

Nu dā. Tad jau tā galīgi nav tava vaina, ka tie cilvēki no Tukuma nav sirdī pozitīvi.
Tava vaina vienīgi tāda, ka tie ir TAVI draugi.

Njā, bet es visu vadīju un visus aicināju, tapēc es kkā nevaru nokratīt vainas apziņu, Es ar tiem cilvēkiem pat runāt vairs nevaru, bet nu nav ko pūsties, vnk tagad ir viela pārdomām tuvāko nedēļu (vismaz atkal būs par ko rakstīt, žēl, ka tik depresīvi vienīgais.)