Kauns. Es nekad tā īsti nebiju izjutis kaunu, vienmēr esmu bijis lepns par to kas es esmu, bet nekad neesmu zaudējis degsmi kļūt labāks. Pat ja kādreiz dzīvē gadījās kāds apkaunojošs moments, es tam pagāju garām ar vieglu „tā vienkārši sanāca, tur neko nevar darīt!” uz lūpām. Bet vakar tas viss mainījās... Man bija kauns par pilsētu no kuras es nāku (par pilsētu, kuru es tik ļoti slavēju vienmēr un visur), par cilvēkiem (tā sauktajiem „draugiem”), kas man bija apkārt, par sevi (par pēdējo kas man šai pasaulē būs atlicis). Un savāds iekšējs nemiers mani turpina vajāt, bailes un kauns runāt ar cilvēkiem, kuri ir sāpināti. Nevēlēšanās runāt ar cilvēkiem ,kuri sāpināja. Savādā sajūta mani pārņem kā krustnesi, kurš atgriezies mājās bez uzvaras, saņem gan tautas, gan Dieva piedošanu, bet nespēj saņemt piedošanu no vissvarīgākā cilvēka, no paša...