"Jūs esat foršas, bet jūs neesat jaukas."

Kaut kā tā sanācis, ka PND man šķiet sentimentāli un piemīlīgi.

Viss ZB, braucu uz ZB.

Galvenais, nedomājiet, ka jūsu draugi jums zvanīs pa tālruni katru vakaru, kā viņiem to vajadzētu darīt, lai uzzinātu, vai tieši šis nav tas vakars, kad esat nolēmis izdarīt pašnāvību, vai jums gluži vienkārši nav vajadzīga sabiedrība, vai neesat noskaņots kaut kur doties. Bet nē, esiet mierīgs, ja viņi zvana, tas ir vakarā, kad jūs neesat viens un dzīve šķiet skaista. 41

Mūsos nav pietiekami daudz nedz cinisma, nedz tikuma, nedz ļaunās, nedz labās enerģijas. Vai jūs zināt Danti? Patiesi? Pie velna. Tad jūs zināt Dantes pieļāvumu, ka eņģeļi bijuši neitrāli strīdā starp Dievu un Sātanu. Un viņš tos novieto priekšellē, tādā kā savas elles vestibilā. Dārgais draugs, mēs abi esam vestibilā. 72

Īsta izvirtība ir atbrīvotāja, tāpēc, ka tā nerada nekādu pienākumu. Izvirtībā katrs domā tikai par sevi, tātad tā ir un paliek visu lielo sevis mīlētāju iemīļotākā nodarbe. Izvirtība ir džungļi, kam nav nedz nākotnes, nedz pagātnes, galvenais, nav nedz solījuma, nedz tūlītēja soda. Vietas, kur ar to nodarbojas, ir atšķirtas no pasaules. Tur ieejot, bailes atstāj ārā, tāpat kā cerību. Sarunas tur nav obligātas; to, ko tur meklē, var iegūt bez vārdiem, jā, bieži pat bez naudas. 85

Reizēm daudz skaidrāk atklājas cilvēks, kas melo, nekā tas, kas saka taisnību. 95

Albērs Kamī, Krišana

Daudz siltuma aukstā naktī, rupjas sarunas un nepieklājīgi ilga (un sasodīti patīkama) smiešanās par Māra lielāko kļūdu. Trīs " ej nahuj" un viņa ir tavējā.

" Ir trīs dzimumi: viņš, viņa un Monta".

Dāvana jubilāra seksam, svešam seksam, lauztiem kauliem un lauztai sirdij.

Šodien ir viegli. Šodien ir prieks. Rīt būs skumji. "Tas viss beigsies ar asarām".

Screw you indeed. Ever if you're metaphorical.

Man uzradies jauns maniaks (lai gan es joprojām palieku pie pārliecības, ka kāds pazīstams mani nes cauri). Andris no Siguldas. Vakar atrakstīja pāris sms, piezvanīja. Šorīt tāpat. Pastāstīju brālim, viņš šaizējās par to, ka viņam tā negadoties, tas noteikti esot jautri. Paskaidroju, ka vīrietis Andris, kurš ļoti gejiskā manierē aicināja mani uz glāzi Martini, teicās esam 31 gadu vecs un Ivo sāka dziedāt par " vīrieti labākos gados". Uzmini nu, ko es visu dienu dungoju.

Man vajag vairāk draugu, kuriem nav bail no ūdens un manas kompānijas.

Uzlikšu agresīvu mūziku un kārtošu māju. Varbūt pārvērtīšos par Daci.

Sāļš alkohols ar dziesmiņu komplektā un neizejama pēdējā misija datorspēlē. Joprojām lēdija.

šeit dzīvo tas, ko es pateicu
tur dzīvo tas, ko tu saprati
redzi, pa vidu ar spieķīti
pareizrakstība klibo

/I. Š./

Gaidu, kad beigsies Ļaunais vilnis. Citādi riebjas tik ļoti, ka negribas braukt cauri Jūrmalai. Hārliju blondīnēm vasaras sākumā līdzi vismaz nāca moči uz kuriem bija patīkami skatīties.

Grādi un telefons tik slikti draudzējas. Šonakt, piemēram, nesaprotu kāpēc visiem citiem nav tik jautri.
Mūžīgā vēlme sūtīt īsziņas tālajiem. Svešajiem.

Man telefonā ir drusku vairāk kā 1000 īsziņu. Tik daudz, ka tā jau ir literatūra. Nolēmu padzēst visas "būšu 10:00", bet sāku no vecākajām. Acīmredzot ne pirmo reizi man tāda loģika, neaizkustinošās tur jau padzēstas. Izlasīju kādu simtu un baigi sentimentāli palika.
Atlieku uz kādu citu reizi, šovakar esmu par pūkainu.

- Sveiki. Drīkst te jums blakus piemesties?
- Drīkst arī citur.
- Es jau varētu izlikties, ka gribu sauļoties, bet īstenībā es gribēju iepazīties.
- Es jau varētu izlikties pieklājīga, bet es neesmu ieinteresēta.

Pēc paskaidrojuma, ka viņš respektējot manu vēlmi akcentēt savu nacionalitāti (mana jāņu aproce), lasīt klasiku (stulbā Vulfa) un neielaisties ar vecākiem vīriešiem (diezgan uzkrītoši), asprātīgais, neizskatīgais svešinieks piebilda, ka saprotot, ka es viņu jau trīsreiz esot atšuvusi, bet viņš nebūtu saucams par sugas turpinātāju, ja atkāptos pie pirmā nē.

Vakar naktī sacepām (un sazīmējām) krutākās piparkūkas ever. Alus kausiņi, vainadziņi, ugunskuriņi, dažiem arī saulītes un glazūras mākonīši, pat bruņurupucis, kurš izskatījās pēc apaļīga kaķa. Pati brīnos, kā kaut kas tiešām sanāk, ja recepte pagrābta no interneta, turpinu sevi pārsteigt. (un Ieva mutējusi par kādu, kas virtuvē kaut ko sajēdz. Go figure.)

"Man patīk jūsu stils."

Vakar piezvanīja mamma, lai pateiktu, ka tiek prognozēta vētra un palūgtu, ja man nav pārāk grūti, nakts pārvietošanās no viena Jūrmalas gala uz otru atlikt. Tāpēc es tikai aizbraucu pakaļ savam ritenim, kurš bija ... Jūrmalas otrā galā.
Bet ceļš uz mājām kopā ar Ingu gaišajās drēbēs, kuras viņš pēc tam mēģināja izmazgāt atstājot mugurā manā dušā un Mex, kurš bija saraucis pieri un čīkstēja, tomēr bija kaifīgs. Nākamreiz aivilšu arī līdz upei.

Pīters Akroids, " Oskara Vailda testaments".

(..) es varu tikt galā ar raudu dziesmām, bet ne ar atklāsmēm. (23)

Es neesmu nedz debesīs, nedz ellē. Es esmu, kā teicis Dante, sospeso*, un ar zināmu interesi pētu savu stāvokli. (24) * pakārts gaisā

Nabaga Žids – viņam ir pavedēja seja, bet manieres kā jaunavai, kurai nepārtraukti tiek laupīta nevainība. (30)

Aiz nabadzības esmu bijis spiests pārdot iztēli, uz kuru man reiz bija pirmdzimtības tiesības. (33)

Viņš izprata pasaules zudīgo, krāsaino riņķadeju – un šīs zināšanas dēļ pasaule nespēja nedz viņam piedot, nedz likt viņu mierā. Nekad nevajag parādīt citiem, ka viņu ideāli ir ilūzija un viņu izpratne ir iedomība. Jo tad viņi tevi sabradās. (35)

Es biju viens no tiem bērniem, kuru fascinē pašu vientulība – tajā es atradu atbalsi no tās vientulības, no kuras, kā zināju, es esmu nācis.(36)

Lāgiem es sajutu viņas elpā alkohola saldmi – kopš tā laika vienmēr esmu uzskatījis to par dabisku dzejas pavadoni. (40)

Taču tagad viņš ir miris – un, ja viņa gars nav guvis nemirstību, tad vismaz miesu varbūt ir mumificējuši garīgi dzērieni. (42)

Ar savu likteni nevar iesākt neko citu kā vien smieties par to. Protams, tolaik es neticēju dzirdētajam, bet tagad , dzīvodams tikai pa pusei, aizvien vairāk sliecos ticēt netveramajam un pārdabiskajam. Ticības skaistums slēpjas tās vienkāršībā – un es esmu sapratis, ka dzīve ir kaut kas vienkāršs, drausmīgi vienkāršs. (45)

Ja es viņus sasmīdināju, viņi nespēja man nodarīt pāri. (..) bet tie bija Īrijas dēli. Pārāk vēlu es sapratu, ka angļi var smieties un reizē bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem notriekt tevi pie zemes. Tas ir viņu nācijas panākumu noslēpums. (47)

Es nespēju eksistēt bez cigaretēm: pirmais un, manuprāt, visšausmīgākais piedzīvojums cietumā bija cigarešu atņemšana. Acumirklī pagaisa manas identitātes noslēpums: manai sejai , tāpat kā Dieva sejai , vienmēr jābūt saredzamai tikai cauri mākoņiem. (51)

(..) un man bija žēl viņas, nevis sevis. Viņa bija slēpusi savas bēdas, bet, kad mēs slēpjam pagātni kā lapsu azotē, tā mūs plosa. (55)

Taču visvairāk man patika Petronijs, kura Satirikons iemācīja man jaunas sajūtas. Es nemaz nevēlējos tās piedzīvot: pietika zināt, ka tādas pastāv. (57)

Man bija žēl sera Viljama, kā ir žēl to, kuriem dzīve kļuvusi par lamatām, taču tāpēc netaisījos izraudzīties tādu pašu likteni kā viņš. (57)

Baznīca šķita augstākais paraugs tam, kā estētika triumfē pār morāli izmantojot savdabīgus rituālus un skumju atteikšanos. Jutu slepenu prieku, nožēlodams grēkus – sevišķi tādus, ko nebiju pastrādājis. (59)

Es visu redzēju vārdu veidā, jo vārdos spēju paslēpties pats no sevis. (66)

Dzejoli es sarakstīju tīši konvencionālā manierē, taču caur savu gadu masku redzu, ka tajā esmu varējis visai tieši paust savas jūtas. Dabiskā formā tām piemīt gaužām daudz trūkumu, bet vārsmās es spēju tās sakārtot nevainojami. Es atradu sevi, aizņēmies svešu balsi. (67)

Pilsēta tolaik rūga. Tika noplēstas neglītas ēkas, to vietā uzceltas vēl neglītākas, un grausti – Londonas vienīgais ieguldījums romantisma kustībā – tika nojaukti, lai ierīkotu dažas nevienam nevajadzīgas ielas. Klīda valodas, ka Jaunās Oksfordstrītas pamatos esot apglabāts kāds vecs vīrs, - atliek cerēt, ka tas būs bijis galvenais arhitekts. (73)

Viņā izpaudās amerikāņu rakstura tumšā puse: viņš uztvēra sevi pārāk nopietni, tāpēc pārējie vispār nespēja viņu uztvert nopietni . (81)

Tiklīdz citi man noticēja, es mitējos ticēt pats sev. (91)

Šeit mana istabā ir spogulis, taču es nekad tajā neskatos: spogulim, protams, nekas nenotiktu, bet es varētu ieplaisāt. (96)

Pateicu viņam, ka jaunībā daudzreiz esmu bijis šajā kafejnīcā, un viņš pārsteigts paskatījās uz mani. Jaunie nekad nesaprot jaunību citos: tā ir viņu traģēdija. Vecie saprot to vienmēr : un tā ir viņu traģēdija. (99.)

Atzīstos, es pavadu laiku ar dzeršanu un zēniem; zēni maksā vairāk, toties arī skurbina stiprāk. (100.)

Es Po liktenī saklausīju, cik baisi smejas dievi, kas dod cilvēkiem moku rīkus, ar kuriem viņi saplosa paši sevi. (112.)

- Kāpēc tev noteikti jāsmejas par visu, Oskar?
- Redzi, Robert, esmu dzirdējis, ka Platons esot nomiris ar Sofrona farsiem zem spilvena. Bet mans sarunubedrs esi tu. (115.)

Ieskatījusies manā plaukstā, viņa ļoti pieklājīgi sacīja: „ Nesaprotu. Spriežot pēc dzīves līnijas, jūs esat miris pirms diviem gadiem.” (118.)

Tāpat kā viņu, arī mani vilināja bezdibenis, un es iztēlojos, ko jutīšu krītot: un tā es beigu beigās metos lejā un aizgāju bojā. (119.)

Esmu pieradis pie narkotikām. Dažreiz, dusot to skavās, redzu, kā mana personība atstāj mani un paslēpjas kādā istabas kaktā, lai nogaidītu, līdz droši varēs atgriezties. (121.)

Varbūt dievi ir tik viedi, ka atņem mums saprātu, pirms mūs iznīcina. (122.)

Dažreiz es nespēju apjēgt veidus, kādos izpaužas ciešanas. (131.)

Mūsdienu angļu literatūra nav īpaši svarīga: slikti darbi vienmēr tiek pārvērtēti, labi nekad netiek saprasti. Tas arī viss. (133.)

Es nekad nespēju pretoties aizzīmogtai aploksnei. Es uzbrūku tai uzreiz. (136.)

Mani priecēja uzslavas, atzīstos. Man patīk patikt. (146.)

Vai varētu būt, ka es, tik daudz rakstījis par personības spēku, nepazīstu – pēc visa, kas ar mani noticis – pats savu personību? Tā būtu mana mūža traģēdija, ja traģēdija tajā vispār atrodama. Droši varu pateikt tikai vienu: pasaules un indivīda neizprotamajā mijiedarbībā es biju viens no tiem, kuros svarīgāko lomu spēlē pasaule. Manu lielāko pūliņu pirmavots ir meklējams uzslavu alkās, manu lielāko katastrofu pirmavots – baudu alkās. (151.)

Mūsdienu estētika galu galā ir tikai mūsdienu morāles turpinājums – abas slēj patiesību un kaunu, ko rada patiesības apzināšanās. Bērnībā mani vienmēr kaitināja vecāku cilvēku liekulība – bet vai gan mani pašu nevarēja apsūdzēt šajā grēkā? Vai cilvēkam tiešām jākļūst par to, ko viņš visvairāk nicina? (157.)

Protams, nihilistiem ir drausmīgi trūkumi, bet gluži tāpat, kā iztēles liesma spēj apciemot tādu dzejnieku kā Dausons, kuram prāts ir aptumšojies un dvēsele ievainota, arī niknums pret pastāvošo iekārtu ir skaists pats par sevi, lai kādu veidolu tas arī iegūtu. (159.)

Kronis, kā jau visas Sodomas un Gomoras, bija burvīga vieta, no kuras vērot pasauli. (168.)

Mūsdienu civilizāciju var paciest vienīgi tad, ja par to zobojas, un dižie un slavenie kļūst pilnīgi neizturami, ja tiek uzcelti uz pjedestāla. Man patika priekšstats, ka viņus var gāzt ar humora palīdzību. Es rotaļājos ar uguni, taču tā ir visskaistākā rotaļlieta pasaulē. (169.)

Pret viņu es jutu žēlumu un simpātijas reizē: šīs izjūtas pašas par sevi ir patīkamas, bet apvienojumā kļūst ārkārtīgi bīstamas. Taču tiem, kas neapzinās savu vērtību, piemīt kas tāds, kas mani vienmēr ir aizkustinājis. (170.)

Viņa raksturam piemita kaut kas tāds, kam būtu vajadzējis mani brīdināt, ja vien es pēc dabas būtu spējīgs uztvert brīdinājumus. (171.)

Kad tiks uzrakstīta patiesā pasaules vēsture, tajā atklāsies liels noslēpums – ka mīlestība un ass prāts piemīt tikai tiem, kuriem dzīve cirtusi brūces. (172.)

Kauns ir savādas jūtas: stiprāku emociju priekšā tas kļūst pilnīgi bezspēcīgs. (175.)

Jēdzieni vesels un slims ir pilnīgi nepietiekami kā garīgas kategorijas. (181.)

Vīrieši un sievietes nespēj sadzīvot mierā – viņi vai nu iznīcina, vai garlaiko viens otru. (183.)

Es, līdzīgi Jēzum, lielākos brīnumus vienmēr esmu rādījis tiem, kas tic. (187.)

De nier ce qui est, et d’expliquer ce qui n’est pas. (noliegt to, kas ir, un izskaidrot to, kā nav.) (192.)

Man bija alķīmiķa sapnis: pārvērst pagurušo sirdi nenogurstošā garā. (193.)

(par Greju) Rakstot pilnībā apzinājos vienīgi to, ka romānam ir jābeidzas ar katastrofu: es nevarēju parādīt šādu pasauli, nenoraugoties, kā tā sabrūk kaunā un pagurumā. (195.)

Taču Bozijs jau vienmēr ir uzskatījis, ka dzīvei ir jāapsteidz un, ja vien iespējams, jāizsmeļ iztēle, turpretī es allaž esmu palīdzējis iztēlei pārspēt dzīvi. Tāpēc mēs viens otru ietekmējām tik liktenīgi: es atspēkoju visas viņa teorijas, un viņš nekad nesaprata manējās. (200.)

Viņam bija tas, ko Peiters dēvē par pagānisko melanholiju, kas piemīt daiļam jauneklim, kurš redz visu pasaules ļaunumu, bet vēl nav tā aptraipīts. (201.)

Tagad es saprotu, ka mīlestība ir tikai aizstājēja radošam darbam. Tā rada apstākļus, bet liedz tos izmantot. Tā iedveš noskaņojumus, bet apslāpē vēlmi to izpaust. (205.)

Protams, esmu atgriezies pie viņa. Likteņa briesmīgā simetrija prasa, lai Bozijs ir man nepieciešams tagad, kad viņam vairs neesmu nepieciešams es. (209.)

Varbūt panākumi vienmēr bijuši ierakstīti man delnā, jo dievi taču izceļas ar humora izjūtu. (220.)

Jebkura cilvēka rīcība, izklāstīta tiesas priekšā, pelnītu kriminālvajāšanu jau tikai savas banalitātes dēļ. (221.)

Vienmēr esmu apgalvojis, ka fakta interpretācija ir interesantāka par pašu faktu: diemžēl izrādījās, ka man ir taisnība. Mani iznīcināja tas, cik nekrietni manu rīcību interpretēja citi; vai nav uzjautrinoši? (221.)

Ir robeža ciešanām, kurām cilvēks sevi pakļauj, un es nebūtu spējis ciest vēl vairāk, neaiziedams bojā. (223.)

Vara vienmēr ir mani žilbinājusi, bet nekad tā nebija likusies tik baismīga kā tad, kad kļuvu par rotaļlietu tās rokās. (226.)

Leģenda bija mana dzīve un leģenda būs mana nāve. (226.)

Es biju kā cilvēks, kurš stāv klints kraujas malā: no tālienes viņš izskatās cēls, bet, ja jūs pieietu tuvāk, tad pamanītu, ka viņš ir aizvēris acis, lai neredzētu tukšumu sev pie kājām. Un viņš, protams, krīt. (243.)

Ja ciešanās es būšu tikpat nesātīgs, kāds esmu bijis baudā, tad noteikti aiziešu pazušanā. (247.)

Viņš slepus nesa man cepumus un avīzes, un cepumiem, manuprāt, bija jutekliskāka daba. Tādas mazas laipnības nozīmē vairāk par dievu svētību, jo dievi nesaprot cilvēkus un dāvā to, kas mums nav vajadzīgs. (249.)

- Un tu esi sazadzies teikumus no citiem rakstniekiem.
- Es neesmu tos zadzis. Es esmu tos izglābis. (253.)

Es, protams, apzinājos, ka Bozijs ietekmē mani postoši, taču, man liekas, pat Jēzus sabiedrojās ar Jūdu, lai pasteidzinātu savu nāvi. (258.)

Un tā nu pēdējos divus gadus mana dzīve ir bijusi tāda kā tagad: drīzāk matemātiska, nevis romantiska problēma. (259.)

Tagad cilvēki izturas pret mani savādi: izkrata man sirdi, bet agrāk taču vienkārši klausījās manī. Viņi zina, ka mani nav iespējams šokēt, bet domā arī, ka mani nav iespējams garlaikot. (259.)

Biju prātojis par nožēlu uz nāves gultas, tomēr atteicos no tās kā pārāk viegli paredzamas tamlīdzīgos apstākļos. (260.)

Tādējādi es sludināju jaunu teoriju: ka cilvēks ir tas, pēc kā izskatās; vismaz tā vajadzētu būt. Publika to nesaprata, bet publika jau nekad neko nesaprot. (266.)

Disseur de bons mots – mauvais caractere. (liels asprātis – slikts cilvēks)

Esmu piekalts pie gultas: mans ārsts apgalvo, ka es „ atrodos novērošanā”. Paskaidroju viņam, ka pie šāda stāvokļa esmu pieradis. (269.)

Taču angļi, ja reiz ir apņēmušies kaut ko iznīcināt, balstās uz ātruma un slepenības principu: izteiksmes līdzekļi ir sairuši vienas paaudzes laikā. (271.)

Kad nomiršu, Times man droši vien veltīs trīs collas zem kāda vācu armijas virsnieka, un tā neapšaubāmi būs gaužam neērta pozīcija. (284.)




P.S. Par spīti savām dusmām uz filosofijas pasniedzēju, viņš man iedresējis iekavās vienmēr ierakstīt lapaspuses numuru.

Cepumi un tēja.

kaut ko ļoti nesaprotu - ja gars ir galīga substance, man vairs ne par ko nav pārliecības.

Dzīvoju pasaulē, kur pilnīgi mierīgi var izrādīties, ka patiesība ir vārds bez nozīmes.