Es biju Zolitūdē. Zeps man iedeva divas salocīta papīra lapiņas/zīmītes. Pavirši tās apskatīju un secināju, ka tās esmu redzējusi jau agrāk un zinu, kas ir autori. Neskaidri atceros, ka tur bija attēloti cilvēciņi un uzskicētas mājas, pie cilvēciņiem bija pierakstīti vārdi. Atceros, ka uztvēru tās kā joku. Vienas autors bija pats Zeps, otru atpazinu kā Ronalda zīmētu. Tas man likās nedaudz dīvaini.
Pa vidu iztrūkst fragments (lai gan alkoholu es tuvumā nemanīju), nākamais, ko es zinu, mēs stāvam vesels bars cilvēku, no kuriem es pazīstu Kajaku, Madaru no mana kursa, Zepu, Montu, Elizabeti un Juri. Pirms pagūstu aptvert situāciju, Zeps pienāk klāt un izņem man no rokas savu zīmīti. Man par vēl lielāku pārsteigumu nez no kurienes uzrodas Ronalds, pasmaidījis mani totāli atbruņo, draudzīgi sasveicinās, iečukst man ausī, ka viņam prieks, ka esmu viņa komandā un savāc zīmīti, kuru atpazinu kā viņa. Ilva šokā. Sāku saprast, ka tiem papīriem būtu varējusi būt kāda īpaša nozīme.
Pēc vēl viena time travel efekta situācija ir mainījusies. Man ir pilnīgi skaidri zināms, ka mēs spēlējam spēli. Es zinu, ka mana komanda, kuru sastāda Monta, Zeps, Ronalds, Elizabete, Juris un vēl daži cilvēki, kuri man patīk, ir mazākumā, jo otra komanda sastāv no Līgas, Madaras un visiem pārējiem cilvēkiem, kas man nepatīk, tā ka viņu ir daaaaaaudz. Bet man ir ļoti, ļoti labs garastāvoklis. Kaut kā mēs ar Montu nošķiramies no pārējā bara un vide pēkšņi kļūst par Vecrīgu, kur es satieku Beitiņu (arī bez alkohola, that's new).
Pēc nākamā time travel saprotu, ka esmu siena šķūnī ar Montu, Elizabeti un vēl kādu mistisku savas komandas biedru, mēs no kaut kā bēgam, bet man joprojām ir labs garastāvoklis. Slēpšanās nolūkos uzrāpjamies pa kaut kādām kāpnēm līdz jumtam. Kāpnes drīzāk atgādina sastatnes, no kurām pārskatāma visa telpa. Es nesmejos, jo Elizabete izskatās nobijusies un liek man aizvērties. Es klausu. Un tajā brīdī redzu kā pa durvīm ienāk Madara un vēl kāda persona, kuru neatceros, zinu tikai ka Madara nebija viena. Cilvēkveidīgā persona, kuras identitāti neatceros, bet kura bija manā komandā, nav paguvusi uzrāpties sastatnēs, paskatās uz mani ar nāves bailēm acīs tieši sekundi, pirms Madara viņu ar rokām saplēš gabalos. Tajā brīdī es saprotu, ka spēle diezgan ļoti atgādina karu un mans jautrais garastāvoklis pazūd. Saprotu, ka esmu bijusi vieglprātīga, ka zīmītēs bija bijis kaut kas ļoti svarīgs, ka viņi abi bija mēģinājuši mani izglābt un ka spēlē tie klasificētos kā cheeti (un man pēkšņi ir ļoti skaidrs kā soda par tiem). Tāpat nez no kurienes uzrodas apziņa par to, ka katram spēles dalībniekam piemīt kādas pārdabiskas spējas un sev par šausmām secinu, ka nezinu savējo.
Miglaini uzpeld atmiņas par tādu kā kopsapulci pirms spēles sākuma un man kļūst skaidrs, ka es tajā brīdī neesmu klausījusies. Kaut kāda iemesla dēļ man šķiet, ka tieši Juris ir tā persona, kura man tagad jāatrod, lai izprastu situāciju, lai viņš man atstāstītu ko teica sapulcē, tāpēc mēs ar Montu dodamies viņu meklēt. Diezgan ātri atrodam. Viņš stāv pļavā un runā ar meiteni. Bruneti. Netālu no gadatirgus, tāpēc garām visu laiku staigā cilvēki. Es zinu, ka viņi spēlē nav iesaistīti. Juris mēģina sakoļīt bruneti, tāpēc palūdz man "pastāvēt malā", kamēr viņš runājot. Es, pašai par pārsteigumu, paeju gabalu nost un pacietīgi gaidu, pa ceļam iedomādamās, ka Jura īpašā spēja varbūt ir tā, ka cilvēkiem pārmaiņas pēc viņš jādzird. Monta stāv man blakus un metodiski met viņam ar akmeņiem. Tajā brīdī, kad es pieliecos, lai vienu paņemtu, īstā Monta mani modināja ar tekstu :"palīdzi piecelt Ģirtu".