Šodien atbrīvojos no kārtējās lieko bērnu drēbju čupas.
Cik labi palika - no vienas puses. Cilvēks vēl paiku atnesa, turklāt tieši to, ko gribēju.

No otras puses, es šausmīgi gribu krēslus. Iesākumam normālus, pēc tam smukus. Kaut ko izdomāšu. Kauns.

Atkal bija iespēja saskarties ar normālu cilvēku. Izrādās, mana domāšana tik tālu no viņējās vairs nav.

Kaut kā liekas, ka līdz normālām smadzenēm ir tikpat km, cik līdz skaistumam.