es gribu norakstīt no sevis nost šī brīža sāpes. Lai paliek interneta plašumos :)

gandrīz pēc dzejoļa pirmajām rindām izklausās, bet slinkums tālāk domāt :)

Es esmu stulba šobrīd, jā es zinu to,, bet man nav drosmes pateikt cilvēkam tieši, kas un kā.
Jo pirmkārt es negribu sagaidīt līdzjūtību,
otrkārt man liekas, cilvēks nojauš tāpat bet negrib nojautu apstiprināt.

Jā. Cik sāpīgi, ka tu satiec kādu TĀDU cilvēku. Ne jau tāpēc, ka viņš varētu būt īpaši kvalitatīvs vispār, bet tāpēc, ka liekas "manējais". Nav runa par privatizēšanu bet par vienkāršu "tuvību garā" - atkal nemāku precīzi pateikt, jo mulstu.
Un kāpēc TĀDU cilvēku ir tik maz? nopietni, ir maz. Ja viens pasaka nē, tad sāp, un ir jau pateikts, bet vienalga.

Var jau būt, ka tas, ko es vēlos, ir iespējams, nenodarot nevienam pāri. Bet kā tieši to īstenot? Kas pateiks?
Kā vakar mans jaukais nāves kandidāts teica: "Dievs klusē. Sirdsapziņa arī."

Ja es viņu varēju atgriezt dzīvē, vai sevi nevarēšu?
Tur tas āķis, ka savas pieredzes stāstīšana parāva rētas vaļā.

tikai nepadomājiet, ka man nav, ko darīt. Jau skrēju šodien un tūlīt skriešu atkal. Bet man to vajadzēja no sevis norakstīt! Labi, ka ir tāda iespēja.