Orfs un pilnīgs sviests Nu ja. Biju pēc grāmatas Orfa studijā un apskatījos, kādi vecāki tur ved savus bērnus,
baigi bēdīgi.
Tagad es atceros ierakstu draugu dienasgrāmatā par bedrēm.
****************************************
**************************
Gatavojoties strādāšanai:), atradu šādas pārdomas par konkrētās strādāšanas tēmu.
Avots:
http://satori.lv/blogs/2264/Pauls_Bankovskis#6775no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām:)
te ir vairākas (ok, pāris) lietas:
1) "profesionālo kritiķu" tvēriens un drēbes zināšana
2) "enternēta apskatnieku" atsauksmes
abus var izmantot vismaz par kaut kādu atskaites punktu. mana stratēģija - ja mākslas darba anotācija šķiet simpātiska un "prof.kritiķu" viedoklis ir pozitīvs - visticamāk, ka būs labi, te gan piebilde, bet to vēlāk; "apskatnieku" gadījumā - daiļslidošanas u.c. ballēs vērtējamo sporta veidu princips (iespējams, maķenīt neprecīzs) - atmetam labāko un sliktāko vērtējumu, tad pētām pārpalikumu. ja ir laiks - paskatāmies, kas [ne]patika tiem, kas vērtē radikāli, bet šis jau vairāk būs kā indekss.
Latvijā, iespējams, dēļ "nacionālajām īpatnībām" apskatnieku piegājiens nestrādā, jo daļai viss ir vienkārši slikti, daļai "ārtists" ir pazīstams vai novadnieks, vai citādi atbalstāms, vai "man viņš vienmēr ir paticis, tāpēc arī tagad patīk", objektivitātes trūkums sašķiebj sadalījumu. citzemju apskatu vietnes ar pietiekamu komentētāju daudzumu šķiet objektīvākas. protams, [visi] viedokļi ir subjektīvi, bet, ja tu, cilvēks, meklē atsauksmes par kaut ko, kas tevi potenciāli varētu interesēt, visticamāk, ka tu trāpīsi uz +- līdzīgi domājošu ļaužu veikumu apskatu frontē.
par piemēru - man neinteresē vācu šlāgeri, un es info par tiem nemeklēju. ja mani tie interesētu, es info par tiem meklētu un atrastu apskatus, kurus ir rakstījuši cilvēki, kuriem arī interesē vācu šlāgeri (kā jau teicu, delfu un tvnet universālie kareivji apskata un "noliek" pilnīgi visu, tak ļaujos ticēt labajam, ka tā ir tāda, lokāla parādība) -> viņu (vācu šlāgeru apskatnieku) viedoklis ir izmantojams kaut vai tīri matemātiski, ja apskatu daudzums ir pietiekami liels; tendenci varēs novērot.
protams, tas neizslēdz psiholoģisko/gaumes momentu; līdz ar ko, viss garais komentārs atkal noreducējas uz: JA (apskatnieku ir pietiekami daudz un viņu viedoklis ir vairumā pozitīvs VAI profesionālo kritiķu viedoklis ir vairumā pozitīvs) UN man potenciāli baudāmais mākslas darbs šķiet simpātisks vai apskates vērts, TAD +- droši, ka vilšanās nebūs.
vai kritiķis "pēc definīcijas" ir uzskatāms par viedāku kā 3000 apskatnieki? viss atkarīgs no katra paša, ko viņš sev ir pieņēmis par autoritāti. manuprāt, un lai piedod man kritiķi, nē. respektējot kritiķa zināšanas un laiku, ko viņš ir veltījis, lai zināšanas un metodes iegūtu, es ieteiktu kritiķa viedokli indeksēt, teiksim, ar 100:), bet ne ar lim->bezgalība.
Atgādinu sev. Ieraksts par depresijām. 7. feb 13:03
Lasījumu statistika [17x] - Labot - Dzēst
Šis ieraksts ir man pašai, bet tomēr publiskoju tāpēc, lai rakstot justu lielāku atbildību par tekstu un tas iznāktu labākais, ko šobrīd varu - un tāds vislabākais varbūt kādam var noderēt.
Tas ķīniešu stāsts par bēdu koku, kur zaros svešas bēdas maisiņos un var izvēlēties, kuru gribi. Un šķiet visas vieglākas, tomēr pēc dienas jāatgriežas samainīt pret savējo.
Tas ķīniešu stāsts attiecas arī uz mani.
Viena nelaba īpašība ir domāt, ka esi izņēmums. Dažreiz jau var, bet vajag redzēt īsto brīdi ilūzijām.
Dzīvē formulu ir maz, tās ir īsas.
Depresīvie neprot viņas izvest, diferencēt vai integrēt pēc vajadzības. Iestrēgst.
Katru brīdi mainās ārējā un iekšējā īstenība, un mēs mainām sava dzīves foto-objektīva palielinājumu ("Zoom";). pēc vēlēšanās, pēc vajadzības.
Depresīvie atkal iestrēgst. Tuvredzīgi vai tālredzīgi.
Un mūsos iekšā šūpojas racionālā un emocionālā uztvere, cīnās par rīcības plāna pārņemšanu savās rokās. Nebut ne dramatiski, tā ir tikai ikdiena.
Depresīvie atkal uzkaras un nespēj sadot uzkārušamies pusei pa purslām.
Tas nekas.
Tā notiek ar visiem, atšķiras procesa kvalitāte, ātrums, intensitāte un sausais atlikums - ko labu arī citiem cilvēks ir devis, atskaitot iekšējās vētras savā Okeānā - Ūdensglāzē. Vai esi ģēnijs vai hipohondriķis.:) man patīk šis svešvārds, īsti nezinu, kā būtu latviski.
Tiem depresīvajiem galvenā problēma ir tāda:
- pirmkārt, viņš skatās uz dzīves sasniegumu kāpnītēm un redz, ka kāds ir stipri augstāk, redz savus nepiepildītos sapņus. Un iedomājas, ka tāds ir vienīgais. Un skatās, uz cik zema pakāpiena viņš atrodas, un sāk raudāt, atkal paskatās uz augšu, un tā pa riņķi. (Palaikam, ja tādam ir tuvākie, var izklaidēties ar Vainīgā meklēšanas spēli)
Bet - otrkārt, viņš parasti nesaskaita pareizi tos pakāpienus, kur stāv viņš un kur - sapnis, jo viņa acis un cita optika nestrādā pareizi.
Treškārt, viņš aizmirst, ka tādi brīži ir nevis viņam vienam, bet visiem cilvēkiem, jo tas mums ir raksturīgi. Zelta zivtiņa.
(atkal jautājums par līmeni, bet vienalga uznāk visiem)
Ceturtkārt - uz kāpnēm sēdēt un raudāt vai vienkārši atpūsties vajag. bet ir līdzsvars starp atpūtu, domāšanu un darīšanu, . Ja ieilgs raudāšana, depresīvais izlietos darīšanai paredzēto enerģiju un atkal varēs sākt raudāt (vai darīt ko citu ārdošu), līdz fiziski pagurs. Un atkal pamodies varēs sākt raudāt par savu zemo pakāpienu - jo, kamēr raudājis, citi atkal pakāpušies.
Un par līdzsvara kontrolēšanu nu gan atbild katrs pats. Cilvēkam šis instruments ir iebūvēts, un nobrukt var tikai ar ilgstošu vardarbību pret sevi. Sirdsapziņa un fiziskais "čujs" par nomodu un miegu, ēšanu/neēšanu, utt..
Un atkal parādās briesmīgais līdzsvars, dilemma starp "visu laiku kontrolēt sevi" un "atlaist".
Daudzi depresīvie arī uz šo uzkaras un urbjas problēmā dziļāk un dziļāk, bet risināt nevar, jo risināt ir - dzīvot.
Cik maz ir to, kam skaidra galva un "čujs" strādā tikpat dabiski, kā koks aug. (Bet ir, un ir labi, ka ir, un kaut mēs visi pamazām to spētu, un kaut būtu vairāk vecāku, kas to bērnam iemāca kā nr.1. tad neuzķertos uz atkarībām)
Labā ziņa ir tā, ka tomēr kaut kā depresīvie tiek galā ar ikdienu un dzīvo. Es novēlu kā sev, tā citiem uz šo pusi novirzītiem, lai mums ir skaidras galvas un lai mēs izmantojam skaidros brīžus "foto-objektīvu trenēšanai", ka skumjās tā brille tik ātri nesāktu gļukot. Un lai mēs gribam kāpt paši, nevis lai kāds nes.
Kāpnes. Kāpnes ir un būs vienmēr. Katram savs līmenis. Bet vienalga - cik liels mierinājums ir, dzirdot atzītus, ģeniālus, talantīgus cilvēkus sakām - ka visu mūžu viņš mācās, ir skolnieks, kāpj un neredz gala. un nav augstprātīgs par sasniegto, un netiesā citus.
Grūtos brīžos ir labi just tādu cilvēcīgumu. Ko ar saņemto atbalstu iesākt, domāšu pati, bet publiski jāpasaka paldies.
mans pārdomu stūris 7. feb 12:32
Ieteikt draugiem
Lasījumu statistika [20x] - Labot - Dzēst
Kam dots, kam jāizcīna
Pārpublicēju raidījuma "Viss notiek" anotāciju. Man tā šobrīd likās nozīmīga, kaut ir jau divarpus gadu veca.
Autors:
Kristaps Pētersons
Publicēts:
21.08.2008
Nesen kādā starptautiskā izdevumā lasīju aptuveni šādu domu – pasaulē pēc definīcijas no visiem tīņiem tikai aptuveni 35% ir dotas iespējas dzīvē izsisties un piepildīt savus sapņus. Pārējie dzīvo bada reģionos, reliģisko un sociālo dogmu jūgā vai nelabvēlīgos apstākļos, kur jau pašā saknē iniciatīva un vēlme pēc attīstības ir iznīcināta. No šiem aptuveni 35% veiksminieku apmēram divām trešdaļām mērķus dzīvē sasniegt neļauj slinkums. Atlikusī trešdaļa dalās aptuveni divās vienādās daļās – vienai daļai piemīt talants, otrai daļai nepiemīt. Aptuveni 1-2% no abām grupām patiešām ir atraduši savu īsto dzīves aicinājumu (profesiju), bet pārējie “mētājās” pa pasauli – te studējot, te pastrādājot pie viena, pie otra, pie trešā. Kā aprēķināts šajā publikācijā, visas pasaules talantīgos un spējīgos, un mērķtiecīgos jauniešus, kas dzīvē ir atraduši savu vietu, varētu satilpināt Teksasas un Arizonas štatos.
Šī eseja man lika aizdomāties, pirmkārt, jau par paša dzīvi, sasniegumiem un kļūdām. Tāpat mēģināju sevi ierakstīt kādā no šīm grupām un, ja gribētu būt pavisam godīgs, tad droši vien pieskaitītu sevi pie tiem 2/3 no 35%, kurus esejas autors dēvē par sliņķiem-dreifētājiem. Taču šīs atziņas man sasaucās arī ar nesen filmēto materiālu Cēsīs, kur tikos ar vairākām jaunajām māmiņām. Viņas ir apvienojušas savus spēkus un, par spīti tam, ka varbūt trūkst naudas, varbūt nav atbalsta no līdzcilvēkiem, varbūt ir galva pilna ar eksistenciālām problēmām, kas pieprasa tūlītēju risinājumu, tiekas, draudzējas un apmainās pieredzē ar citām sev līdzīgajām.
Domāju par to, kādā kategorijā autors ierindotu šīs jaunās māmiņas. Viņas dzīvo un strādā Latvijas mazpilsētā, viņas ir izlēmušas laist pasaulē savus pirmdzimtos 19, 20, 21 vai 22 gadu vecumā, rūpējoties par bērnu, viņām izpaliek izglītības iegūšana, socializēšanās ar vienaudžiem un citas personības attīstībai tik nepieciešamās lietas. Mūsu valsts ir iekārtota tā, ka pēc bērna izaudzināšanas atgriezties darba tirgū nav nemaz tik vienkārši. Atsākt izglītošanos arī nav viegli, jo nepieciešami finanšu līdzekļi savas ģimenes uzturēšanai, bet kā mēs zinām – vairumā gadījumu par studēšanu ir jāmaksā mums pašiem.
Taču dzīve jau nebūtu dzīve, ja viss būtu tik vienkārši. Kā rāda pieredze, pat no bezizejas ir izeja. Pateicoties koordinatorei Baibai, kura vienlaikus ir sociālā pedagoģe un cilvēks ar labu sirdi, meitenes ir sadūšojušās uzrakstīt pieteikumu Eiropas finansējumam Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrā, izveidot pašas savu klubiņu ar aktivitātēm, semināriem, pieredzes apmaiņas programmām un tradīcijām. Tad, kad šādu vai līdzīgu projektu uzraksta jaunie inženieri, spējīgie polittehnologi vai komunikāciju speciālisti, tas manī neizraisa ne uz pusi tik pozitīvas sajūtas, kādas piedzīvoju Cēsīs, filmējot stāstu par jaunajām māmiņām.